Čārlza alus pasākums

Viņa karaliskā augstība Tywysog Cymru (jeb Velsas princis) Čārlzs Filips Artūrs Džordžs parasti neizpelnās ievērojamu ievērību no manas puses. Viņa Velsas prinča tituls gan ir pietiekoši interesants pasākums, īpaši jau ņemot vērā to, ka velsieši ne pārāk mīl angļus, bet pieļauju, ka velsieši šo karaļu būšanu tāpat neņem pārāk nopietni, sak – lai jau dēvējas par Visuma valdnieku, ja viņam tā patīk. Latvijā taču arī neviens uz Pasaules Valdnieku neturēja ļaunu prātu, laikam izņemot manu māsu, kura bija spiesta pārvākties uz citu vagonu, kad netālu sēdošais Pasaules Valdnieks vilcienā sāka skaļi un samērā traucējoši viņu vainot dažādu globālu problēmu izraisīšanā.

Tomēr attiecībā uz ausaino Velsas Valdnieku, ir dažas pievilcīgas viņa nodarbes. Čārlzam patīk alus un viņš aizraujas ar organisko saimniecību pat tādā mērā, ka ik pa laikam pavīd uz dažādu dārzniecības žurnālu vākiem, dodot noderīgus padomus nezāļu apkarošanā un citos šķietami no pasaules ietekmīgākās monarhijas attālinātos jautājumos.

Visai patīkami, ka organiskā saimniekošana, kuru Čārzls uzsāka 1986.gadā un kura viņa vadībā ievērojami attīstījās, un Lielbritānijā ir pietiekoši plaši pazīstama ar zīmolu Duchy Originals, ietver arī dažādu tradicionālu dzērienu, tajā skaitā alus produktu gatavošanu.

Nesenā Lielbritānijas brauciena laikā apmeklēju arī Velsu, kur kādā vietējā veikalā ieraudzīju divas pievilcīgas pudeles. Tās nebija lētas, viena laikam 3,20 Ls, otra ap 2,50, bet bija skaidrs, ka šis ir noteikti jāpamēģina.

Duchy Original bez diviem bāzes aliem, ražo divus sezonālos – ziemai un vasarai . Alus gan netiek brūvēts pašā fermā, bet, līdzīgi citiem mazajiem alus darītājiem, viņu alu vāra un pudeļo citas darītavas, šajā gadījumā Wychwood, telpās, protams, izmantojot Duchy receptes un izejvielas.

Alus garša ir samērā laba. Duchy Originals Organic Ale (5.0%) ir normāls angļu rūgtais ar kompleksu un izteiktu rūgtenu buķeti, tāds kurš labi dzertos lielākos daudzumos, bet Select Ale (6.2%) ir patīkams angļu stipro eilu pārstāvis, kaut arī nedaudz sit cauri alkoholu, garšā dominē viegli grauzdēts iesals ar karameli un rūgtumiņu vairāk uz beigām.

Vilšanās nebija nekādā gadījumā, bet citu reizi gan nepirktu, jo cena nav gauži pievilcīga un tomēr neliekas, ka kvalitāte tai pilnībā atbilst. Bet patīkami tas, ka Čārlzs vismaz dara kaut ko noderīgu. Protams, nevar jau ļoti traki žēloties, jo arī mums Dūklava personā samērā augstā līmenī ir pārstāvēta alus darīšana.

Amerikāņu kviešu alus

Turpinot par alus stiliem – šoreiz Amerikāņu kviešu alus

Kviešu alus ir mana vājība, tiešām nevaru iedomāties kas varētu būt labāks par atsvaidzinošu kviešinieku gan karstā vasarā, gan aukstā ziemā. Protams, nereti pieminot kviešu alu, var iedomāties vāciešu dzeltenīgi duļķaino kviešu alu ar bavāriešu apspiestajos ņieburos iespīlētajām pilnīgajām daiļavām fonā. Un tad vēl resni vācieši ādas šortos. Un vēl plaukšķina līdzi šlāgeriem vai piedzērušies jodelē. Tas laikam jau paliek pārāk riebīgi.

Tā kā amerikāņiem ne vienmēr patīk Eiropa ar visiem viņu vecmodīgajiem aliem, tad viņi radīja savu alus stilu – amerikāņu kviešu alu (American Wheat Ale). Normālam amerikāņu kviešiniekam aromāts ir vienreizēji labs – nedaudz skābeni augļi, citrons, svaigi zāļaini apiņi. Garša ir patīkams greipfrūts, zāļains/priežu nedaudz rūgteni apiņi ar sausu nobeigumu un patīkami rūgtenu pēcgaršu. Laba, interesanta un kompleksa garša buķete. Ne tik daudz salduma un garšvielu kā vāciskajā, bet daudz vairāk apiņu aromāta un garšas.

Stils ir dikti jauns un ir tikai ap divdesmit gadus vecs. Amerikā (precīzāk ASV) kviešu alus agrāk nebija modē. jo 19.gs. beigās, kad ASV ieradās liels daudzums imigrantu, kuru starpā bija pietiekoši daudzi aldari, Vācijā kviešu alu stipri no tirgus izspieda par modes lietu kļuvušie lāgeri, tādēļ visai loģiski, ka uz Ameriku tika aizvestas tieši lāgeru tradīcijas, kur tās pamatīgi nostiprinājās.

Kviešu alus Vācijā atmodu piedzīvoja tikai pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados un šie ali pamazām parādījās arī ASV, importēta alus veidā. Pirmo vietējo kviešu brūvējumu radīja Sanfrancisko Anchor 1983.gadā. Un tā viss sākās, lielāko izaugsmi piedzīvojot tieši pēdējā desmitgadē un pašlaik katra sevi cienoša ASV alus darītava izlaiž kviešu alus pārstāvjus.

Ņujorkas SouthernTier brūvētais ÜberSun, Indiānas Three Floyds Gumballhead un Ņūdžersijas Flying Fish Exit 11 nereti tiek uzskatīti par dažiem no izcilākajiem amerikāņu kviešu aliem.

No vāciešu versijas amerikāņu kviešinieks atšķiras ar to, ka alus pagatavošanā netiek izmantots tradicionālais kviešu alus raugs, bet gan parastais gaišo eilu raugs. Arī tas patiesībā nav obligāts, jo amerikāņu aldari mēdz izlīdzēties arī ar apakšējo fermentāciju, tātad lāgeru raugu. Amerikāņu kviešu alus gatavošanai nav noteikti pārāk stingri standarti, piemēram, Rietumkrasta aldari izmanto visai daudz apiņus.

Man ir izdevies pagaršot tikai divus vai trīs šos alus, aiz tā vienkāršā iemesla, ka Eiropā tos ir visai grūti dabūt, lai neteiktu vairāk. Un kad atrod, tad arī cena ir visai nepatīkama, garšas iespaidi gan pamatīgi un uz visiem laikiem, iespiežas prātā.

Vispār jau varētu pat uzskatīt, ka Latvijā arī ir viens amerikāņu kviešu alus pārstāvis – Brūvera Wheat beer. Garšu gan nav vērts pat komentēt, jo tur ir pārāk daudz vietas izaugsmei.

Bet kopumā par amerikāņu kviešinieku var teikt, ka kopumā interesants stils, dikti garšīgs, bet diemžēl ārpus ASV sasodīti reti sastopams.

Marble Arch Mančesterā

Šim krogam nevar neveltīt atsevišķu ierakstu. Ziemas alus festivāla laikā apmeklēju arī  labāko Mančesteras krogu – The Marble Arch. Necilā izskata mājele atrodas ar kājām no centra pietiekoši ātri sasniedzamā vietā (Rochdale Road 73), gan samērā atbaidošā apkaimē.

Te ir pats krogs, nedaudz tālāk uz leju, pie vārtiem, kas fonā redzami, ir alus darītava. Artūra foto.

Rajona iespaidi aizmirstas ieejot pašā krogā. Tas ir cauru dienu pilns iestādījums – jau uz atvēršanu svētdien divpadsmitos stāvēja gaidītāju bariņš, par vakara piepildījumu nemaz nerunājot. Iestādījumu apmeklē varen raiba publika – veci onkuļi un tantes, tūristi, pusmūža cilvēki, jaunieši un citi visdažādāko konfigurāciju alus cienītāji. Vietas tur pietiekoši maz, tā nu visi stāv un sēž blīvā masā, skaļi un omulīgi runājas, pa grīdu un galdiem pludo alus un visiem ir traki labi. Arī iekārtojums ir patīkams, tradicionālā stilā viss izlikts ar glazētām flīzēm, mucām, pudelēm un citiem elementiem.

Kroga iekštelpas. Man ļoti patika. Artūra foto.

Pats krogs ir būvēts labi sen – jau 1888. gadā un praktiski visu laiku izmantots kā krogs, gan regulāri mainot īpašniekus. Tomēr īstā spozme to sagaidīja 1997.gadā, kad krogs tika atjaunots un nedaudz pārveidots, lai tajā iebūvētu alus darītavu. Kopš 2000.gada visi ali ir organiskie.

Kā jau krogos pierasts, visai bieži uz grīdas var redzēt smukas mozaīkas

Un pie griestiem visu nopērkamos dzērienu attēlojumi flīzēs. Ale un Porter bija kaut kur tālāk. Artūra foto.

Par alu komentāru nav, tie visi ir dievīgi, kaut arī cena pietiekoši skarba – vidēji 3 mārciņas pintē. Dzerot jebkuru no tur nopērkamajiem aliem ir sajūta, ka katrā alus mucā ir peldējies pats alus dievs personīgi. Šis alus viegli pārspēj ļoti daudzu zināmu angļu brūžu produkciju (kuras atkal, diemžēl, lielākoties pārspēj Latvijas darītavu produkciju). Man ik pa laikam ir gadījies iedzert labu alu, tomēr šādā koncentrācijā nekad. Īpaši jāpiemin Marble Ginger – nekad neesmu dzēris labāku ingvera alu (man ingvers principā ne visai), tur ingvera ir traki daudz, bet tas ir tik patīkami nobalansēts, ka alus aiziet uz urrā. Diemžēl pēc šī alus Brūvera Ingvera alus reitings manās acīs ir pamatīgi nokrities.

Te jau visi priecīgi un skaļi apspriež visas lietas un dzer kārtējo vakara dzērienu.

Vienkārši burvīgs iestādījums, ja gadās būs tajā pusē, būtu grēks šo vietu neapmeklēt. Nē, patiesībā tas būtu pielīdzināms noziegumam.

Citus Marble Arch slavinājumus (gan angļu valodā) var apskatīt šeit, šeit un šeit.

Kā mēs dzērām Anglijā

Pirms kāda laika uzdūros informācijai par ziemas eilu festivālu Mančesterā un bija skaidrs, ka jābrauc. Nupat esam atgriezušies; visas bildes pie šī raksta ir Artūra.

Ziemas eilu festivālu nez kuro gadu organizē Lielbritānijas tradicionālo eilu apvienība CAMRA, noteikti nozīmīgākā un ietekmīgākā šāda veida organizācija pasaulē. CAMRA popularizē tradicionālo eilu (tam jāsatur raugs un tas nedrīkst būt karbonizēts ar gāzi, pat pildot glāzēs), taču to dara patiesi rūpīgi, neņemot vērā nedz alus ražotāju, nedz alus izplatītāju intereses.

Ingver Alus Laima un Rīgas Oriģinālais

Dažkārt mani pārsteidz ātrums ar kādu Brūveris izlaiž jaunus un jaunus alus. Atsevišķos gadījumos gan rodas stipras aizdomas, ka recepte nereti ir vienā un tā pati, mainās tikai nosaukumi. Nupat Stockmann ieraudzīju divus jaunus – Laima un Rīgas Oriģinālo, vienu par 70, otru par 75 santīmiem pudelē. Rīgas alus jau kādu laiku ir, bet esošais saucas Rīgas Gaišais un ir zaļā krāsā.

Vēl interesanti, ka aizvien vairāk Brūvera ali no šaurākajām vācu pudelēm pāriet uz apaļāku pudeļu izmantošanu, kuras vairāk izmanto Latvijā.

Laima alus (4,0%) patiesībā nesatur laimu, tā vismaz vēsta etiķete. Toties satur gan kviešu, gan miežu iesalu (iespējams, ka pamatā izmantots vai nu viņu Weissbeer vai Weissbier), tad ir cukurs un citronskābe. Priekšpēdējā komponente man liek uztraukties visvairāk. Vispār jau skata pēc varēja kaut vai pilīti laima sulas pielikt, nevis pilnībā izlīdzēties ar citronskābi.

Stiprā smarža izplatās visapkārt jau atverot pudeli, riktīgi atgādina cukurotu citronu limonādi, tas pats arī attiecībā uz izskatu – milzīgas putas, kuras maigi šņākdamas ātri vien pazūd un glāze pilna ar lieliem karbonizācijas burbuļiem. Ja nezinātu, ka tas ir alus, pēc skata tiešām nepateiktu. Pēc smaržas arī nē.

Garša pārsteidz. Tādā nozīmē, ka nav slikta, kā biju gaidījis. Pārsteidzošā kārtā tajā var atpazīt alu, cukurs ir saprātīgās devās, nedaudz var just citrona piedevas. Galvenais, ka visu muti nepārklāj ar riebīgu cukura kārtu. Pudele izdzērās pietiekoši ātri un kaut arī alus ar mākslīgajām augļu garšām man nepatīk, šis nav slikts, katrā ziņā labāk izdevies kā daudzi ārzemēs manīti ekvivalenti.

Rīgas Oriģinālais (4,2%) gan pārsteidz uz negatīvo pusi. Ūdeņains šķidrums ar alus garšu, kurā pamatīgi dominē vājš iesals, uz etiķetes aprakstīto apiņu aromātu nevar sajust itin nemaz. Šim alum noteikti prasītos pielikt klāt citronskābi, jo neliekas, ka ir pārāk labi dzerams tāpat. Samērā nejēdzīgs brūvējums.

Kopumā esmu apmierināts, ka vismaz viens no šiem diviem bija dzerams. Manuprāt, Brūveris varēja tomēr nedaudz vairāk piedomāt kā vairāk uzlabot esošos, nevis tikai visu laiku izlaist jaunus un un jaunus alus.

Alus darītavas “Brālis” apskate

Pasākuma Nr.4 laikā, alus darītavas Brālis īpašnieks  izteica samērā patīkamu piedāvājumu drīzumā apciemot alusdarītavu un apskatīties kā top alus viņu darītavā. Šis pasākums tika sekmīgi realizēts pirms neliela laiciņa. Kopā bijām kādi 10 braucēji.

Brālī mūs sagaidīja tehnologs Uldis, kurš gandrīz divas stundas vadāja apkārt pa darītavu, visu izrādīja un izsmeļoši un pacietīgi atbildēja uz visiem jautājumiem. Pa ceļam bija arī iespēja pagaršot nefiltrētu alu pa taisno no nogatavināšanas tvertnēm un tā garša, protams, bija īpaši laba.

Kopumā, reti laba un izdevusies ekskursija pa darītavu, kur tika pastāstīta visāda laba informācija, nevis samērā bieži sastopamais pasākums – alu gatavo no miežu iesala un apiņiem. Tad mums ir 5-klases līmeņa pašsacerēta leģenda/pasaka, kas, mūsuprāt, uzskatāmi pierāda to, ka mūsu alus ir labākais. Brūvēšanas process ir diezgan sarežģīts, turklāt es pats no tā visa neko īsti nesaprotu, tāpēc es labāk nestāstīšu. Turklāt jūs jau tāpat vairāk interesē, kad visiem dos garšot alu.

Es pievienoju dažas bildes, diemžēl tās nav labas, jo darītavā nebija pārāk daudz gaismas.

Man patīk vienkārši vadības paneļi ar lakoniskiem uzrakstiem

Brūveris Baltalus Weissbier

Tā īsti uzreiz pat nevaru pateikt vai šis alus ir jauns produkts vai arī kaut kur jau iepriekš redzēts, tomēr kaut kā liekas, ka kāds pirms gada šo alu pieminēja. Bet varbūt nē. Katrā ziņā es šo izstrādājumu vakar ieraudzīju pirmo reizi. Tikai litra pudelē un Alusgalerijā maksāja 1,85 Ls. Teikšu, ka dārgi tomēr sanāk, tādēļ sirdī bija lielas cerības uz garšīgu saturu.

'Prēmijum Kvaļitī' uz etiķetes man vienmēr uzdzen aizdomas

Uz alus ir uzdrukāts ‘Premium Quality’, etiķetē viz spožas krāsas un pat korķa stieplītei pārlīmēts zelta papīriņš. Manuprāt, Premium kvalitāti jebkurš alus iegūst ar garšu, nevis zelta etiķeti un citiem krundzuļiem. Šādi uzraksti man uzreiz asociējas ar sūdīgiem alēniem, kuru uzpūsto cenu ražotāji mēģina attaisnot nevis ar kvalitatīvu saturu, bet “ekskluzīviem” un mirdzošiem uzrakstiem. Šitādas nelabas domas man maisās pa galvu jau pirms alus atvēršanas.

Vispār interesanti, jo alus ielīst zeltaini dzidrs ar pašvakām un nesmukām putām (kviešu alus putām jābūt stingrām kā rīta …), kuras dikti ātri sakrītas un pēc dažiem mirkļiem izgaist pavisam. Vispār izskatās, ka rauga palieku pudelē nemaz nav, tātad šis pavelk uz filtrētā Kristall Weizen pusi, kas automātiski nozīmē mazāk izteiktu aromātu un garšu. Vispār arī smarža dīvaina un traki vāja – tādi ieskābeni banāni.

Toties garša ir kronis visam – tā noteikti garšo kviešu Brengulis – nešķīsts un ne visai patīkams saldums, kurā var tikai tik tikko nojaust tipiskās kviešu alus garšas. Šajā alū saldums nomāc pilnīgi visu, ko vien var nomākt. Samērā sausa pēcgarša, bet saldums vēl ilgāku laiku pēc alus dzeršanas par sevi atgādina, lūpas un muti pārklājot ar ķepīgu kārtiņu.

Manuprāt, kārtējo reizi ir apstiprinājusies hipotēze par ‘Premium Quality’. Protams, viennozīmīgi to varēs apgalvot tikai pēc vēl kāda alus nogaršošanas, bet pagaidām mans viedoklis ir izteikti negatīvs – kviešu alus Brūveris tomēr māk tikai sačakarēt (šeit jāatceras Weissbeer Kviešu alus). Noteikti nav vērts par šo produktu tērēt naudu.

Čehu Pilzenes

Kādu dienu iešāvās prātā, ka principā ir samērā lielas problēmas ar alus stilu aprakstiem latviešu valodā, kaut kas ir, bet vispār lielākoties nav nekā. Iedomājos šo caurumu nedaudz palāpīt un parakstīt par tiem.

Alus veidu jeb stilu ir pietiekoši daudz – no 40 līdz aptuveni 100, turklāt katram, kurš saistīts ar alu, ir savas domas par to, kas ir stils un kas nav. Tā kā pārāk sīka diskusija par šo tēmu ir neveselīga, es izmantoju dažus drošākos avotus – vispirms jau Maiklu Džeksonu, kura 1977.gada grāmata The World Guide To Beer principā aizsāka alus klasificēšanu pa stiliem pasaules mērogā, tad vēl BeerAdvocate, BJCP (Beer Judge Certification Program) un RateBeer. Principā ASV un Eiropa šādā veidā ir pārstāvēta vienādā mērā.

Jādomā, ka arī man pašam būs samērā interesanti, jo pagaidām nemaz neesmu visu stilu alus izdzēris, tad nu šis pamudinājums dzert vairāk mācīties. Vien jāpiebilst, ka šis pasākums saturēs visai daudz manis veidotu latviskojumu, jo latviešu terminoloģija šajā ziņā ir stipri nabadzīga un izmantot angļu vārdus man ne vienmēr patīk.

—

Pirmais, pie kā esmu nodomājis ķerties ir čehu Pilzenes alus (Czech/Bohemian Pilsener/Pils). Traki interesants patiesībā.

Viss sākās 1830.gadu beigās, kad Austrijas Impērijas sastāvā ietilpstošās Bohēmijas pilsētas Pilzenes aldari izlēma turpmāk ražot labu alu. Šajā laikā cilvēkiem jau bija stipri skaidrs, ka raugs ir neatņemama alus darīšanas sastāvdaļa (līdz tam ar šo lietu bija visai šaubīgi, tas pats slavenais 16.gadsimta vācu alus tīrības likums nepiemin raugu kā alus sastāvdaļu) un tika uzcelta jauna alus darītava, kuru nosauca par Bürgerliches Brauhaus (Pilsoņu Alusdarītava), kā arī ciemos ataicināts Bavārijas aldaris Jozefs Grolls (Josef Groll). Visai mistiskos apstākļos bija parādījies arī lāgeru raugs, kurš visticamāk bija izzagts vai pat puslīdz legāli iznests no kādas Bavārijas alus darītavas. Vietējo apiņu netrūka un, pats galvenais, vietējās akās bija ļoti maigs ūdens. 1842.gada 5.oktobrī tika atrauta vaļā pirmā brūvējuma muca un, to attaisot, bija skaidrs, ka trāpīts desmitniekā.

Uzreiz ir jāpiebilst, ka šajā laikā gandrīz viss alus ar retiem izņēmumiem bija tumšs. Principā tas visiem bija vienalga, jo alu dzēra no māla un koka krūzēm. Taču 19.gadsimta beigās kļūt populārākas alus glāzes, kaut arī joprojām brūnā alus žurga nebija acīm tīkama. Zeltainais Pilzenes alus mirdzošā čehu kristāla glāzē, protams, izskatījās neatvairāms un tā lieliskais izskats ir viens no galvenajiem iemesliem kādēļ tas ieguva tik negantu popularitāti tik ātri visā Eiropā.

Tikai 1869.gadā Bürgerliches Brauhaus brūvētajam alum radās konkurents – Gambrinus alus darītava turpat tuvumā, tādēļ vēl pēc pārdesmit gadiem, 1898. gadā tika reģistrēta preču zīme – Pilsner Urquell, kas vācu valodā apzīmē Pilzenes Pirmavots/Aka, čehiski šī alus nosaukums ir Plzeňský Prazdroj, kas nozīmē tieši to pašu. Angliski šis nosaukums tiek tulkots kā Pilzenes Oriģinālais, kaut gan, manuprāt, tas ir nedaudz neadekvāts tulkojums.

Pilsner Urquell pasaulē iemantoja milzīgu popularitāti – jau pirms Pirmā pasaules kara šo alu pietiekoši lielos daudzumos eksportēja uz 34 valstīm vairākos kontinentos.

Pa vidu gāja visādi, bet pēc tam, kad Čehijā sāka valdīt Vāclavs Havels un iestājās laimīgā kapitālisma laiki, viss tika privatizēts, 1999.gadā darītavu nopirka amerikāņu SAB Miller, 2000.gadā Pilsner Urquell kļuva par Čehijas visvairāk eksportēto alu (pārspējot Budweiser). Pašlaik darītava brūvē neaptveramus miljards litrus alus gadā, turklāt šo alu pēc licences brūvē arī citur.

Kas attiecas uz čehu Pilzenes alus tēvu Jozefu Grollu – viņš pārāk ilgi nedabūja baudīt triumfu. 1845.gadā beidzoties līgumam ar Pilsoņu Alusdarītavu, viņš atgriezās no tēva mantotajā darītavā Vācijā un mira 74 gadu vecumā, krogā sēžot pie alus kausa.

Čehu Pilzenes alus jābrūvē no Saaz (čehiski Žatec) apiņiem, kas ir vieni no tā sauktajiem “dižciltīgajiem” apiņiem (pārējie ir Spalt, Hallertau un Tettnag, diskutabli Fuggle un East Kent Goldings), kuru galvenā iezīme ir mazs rūgtums, bet izteikts aromāts. Apiņi, līdzīgi vīnam, tiek tikai tad uzskatīti par dižciltīgajiem, ja audzēti noteiktos reģionos Čehijā un Vācijā.

Tātad, Čehu Pilzenes alum ir jābūt caurspīdīgam un zelta krāsā, ar kompleksu iesala un pikantu ziedu Saaz apiņu smaržu, garša ir bagātīgs un komplekss iesals ar izteiktu, bet maigu Saaz apiņu rūgtumu, pēcgarša ir labi balansēta starp iesalu un rūgtumu.

Kaut arī čehu (un vācu, par kuru būs runa citreiz) Pilzenes alus vāra uz nebēdu visās pasaules malās, darītavas tos nereti pārvērš par čuralum līdzīgu šķidrumu, ar domu – Pilzenes alus ir tāds viegls dzēriens, tad nu mēs visas iesala pabiras sabērsim katlā, piebērsim drusku apiņus un kārtīgs pilzenietis būs rokā, kuru tad pārdosim pa lēto, lai alkāniem no rīta būtu labs uzdzeramais.

Nekā, normālam čehu Pilzenes alum ir jāpiemīt pamatīgam un izteiktam Saaz apiņu aromātam (kuru var sajust no tā paša Pilsner Urquell) un garšai jābūt ne sliktākai un jūtamākai kā jebkuram citam alum. To cik unikāla garšas buķete ir šajā alū, vislabāk var izbaudīt tikai vienā vietā pasaulē – Plzeņā, Čehijā, kur oriģinālajā alus darītavā (un restorānā Na Parkáně pie tās) iespējams nogaršot alu Pilsner Urquell Kvasnicový (4,4%) - nefiltrētu un nedaudz uzlabotu Pilsner Urquell variantu. Reti debešķīgs dzēriens.

Manuprāt, labu un patiešām garšīgu čehu Pilzenes alu sameklēt ir ļoti, ļoti grūti, vismaz Eiropā ārpus Čehijas. Toties esmu ievērojis, ka ASV ražotie čehu Pilzenes ali nereti ir labas kvalitātes, tas laikam tāpēc, ka Amerikā ir nedaudz atšķirīgākas sūdalus tradīcijas.

Vai dzeršana padara pretējo dzimumu pievilcīgāku? – zinātnieki domā, ka nē

Manuprāt, visi ir redzējuši tonnām joku par to kā pašas atbaidošākās dāmas paliek pievilcīgas pēc dažiem aliem vai kā smagāka. Cienījamie britu zinātnieki, protams, šo lietu nevarēja atstāt neizpētītu un 2009.gada sākumā pētījums par pievilcības izmaiņām attiecībā uz alkohola lietošanu.

Īstenībā šim jau ir bārda, jo tapis 2009.gada sākumā, bet neko nebiju dzirdējis, tādēļ man likās interesanti. BBC raksts “Beer googles ‘don’t disguise age’” ir te, bet es sameklēju tieši pašu oriģinālo pētījumu. Pats pētījums nenotika tikai joku dēļ, bet bija vairāk saistīts ar tiesu ekspertīzi, jo izrādās, ka pietiekoši liels daudzums papuču visā pasaulē savu ne visai likumīgo seksa aktu ar mazgadīgām pretējā dzimuma pārstāvēm attaisno ar to, ka alkohols nelabi iespaidoja viņu spriestspēju un tādējādi viņiem likās, ka minētās mazgadīgās ir vecākas.

Raksta oriģināls klikšķinot uz attēla (200 KB, pdf)

Visu papētot tuvāk, vispirms jau izrādījās, ka gan dzēruši, gan nedzēruši vīrieši sieviešu vecumu pārvērtē par vidēji 3,5 gadiem. Pētījumā piedalījās 240 heteroseksuāli cilvēki (vecumā no 18-70 gadiem), sadalīti vienādās grupās gan pa dzimumiem, gan tajos, kuri alkoholu lietoja, gan tajos, kuri nelietoja.

Tad visiem tika rādītas 10 ar datoru apstrādātas jaunu sieviešu sejas, gan ar mākslīgi uzliktu meikapu, gan bez un bija jāvērtē sejas pievilcība un jācenšas noteikt aptuvenais vecums. Samērā sarežģīta procedūra kopumā.

Rezultātā izrādījās, ka sejas bez kosmētikas ir pievilcīgākas visiem. Tiem, kuri nebija lietojuši alkoholu un vecākiem cilvēkiem sejas kopumā likās daudz pievilcīgākas par tiem, kuri bija jaunāki vai lietojuši alkoholu. Pa vidu ir daudz citu rezultātu, tomēr viens no galvenajiem secinājumiem ir tāds, ka dzēruma pakāpe vīriešiem (atšķirībā no sievietēm) neietekmē to, kā viņi novērtē jaunu sieviešu vecumu. Vienīgā nozīmē ir tam, cik lielā mērā sieviete lietojusi meikapu. Tāpat novērtētajam vecumam nav īstas saistības ar pievilcību.

Vienvārdsakot, pēc zinātnieku domām, dzeršana neko neietekmē, bet partnera izvēle ātrām attiecībām arī dzērumā vairāk tomēr saistīta ar dažādām jau zemapziņā iestrādātām tieksmēm. Droši vien sāpīgi tiem, kuri savu ne visai veiksmīgo izvēli citiem attaisno ar ļauno alkoholu.

Bombardier bārs, pirmais iemetiens

Tam, ka vecā Stella krogus vietā kā Fenikss no pelniem ir izaudzis kaut kas labāks…vakar man īsti mazhekam ticēt negribējās.

Vakar vakarā, tieši atklāšanas dienā tuvāk iepazīstoties ar jaunatvērto Bombardier bāru (Lāčplēša 35, starp A.Čaka un Kr. Barona ielām), likās, ka vietai ir labas izredzes. Vispirms jau, pašlaik par lieliskiem 1,50 Ls pintē! ir pieejami vairāki cienījamās angļu brūvētavas Wells&Young’s darinājumi – Wells Bombardier English Premium Ale, John Bull Classic Lager un, pats labākais – Young’s Outmeal Stout. Vēl labākas ziņas ir tās, ka drīzumā parādīsies arī Young’s Double Chocolate Stout, tas ir vienkārši neticami, ka tik lielisku alu varētu izlejamā veidā nopirkt tepat Latvijā.

Tad vēl ir ierastā ABInBev rinda (1,80 Ls pintē) – Stella, Bellvue Kriek, Hoegaarden un brūnā un blondā Leffe (vispār man nav skaidrs kādēļ Latvijā nepārdod arī citas, teiksim pietiekoši garšīgo Radieuse). No Latvijas aliem Rēzeknes Brūvers par tikai 1 Ls pintē eksponē savu 4,6% smago dzērienu (nav īsti tā, ka būtu garšīgs, atgādina Līvu/Cēsu parasto).

Bāram nav ne vainas un vienkārši lieliska cenu politika, no ēdieniem gan pamēģināti tikai grauzdiņi, kuri ir samērā labi, gan jau, ka citi ēdieni arī – vismaz ēdienkarte izskatās pievilcīga. Noteikti visiem iesaku, ir pat doma par nelielu organizētu degustāciju tad, ka parādīsies Chocolate Stout (janvāra beigās).

Nedaudz par Stella Artois

Nemaz nenojautu, ka šim mūsdienās dikti pazīstamajam alus produktam ir tik interesanta vēsture. Pats alus man īsti neliekas pirkšanas vērts, kaut arī tā garša izveidota tāda, lai to viegli varētu dzert lielos daudzumos. Bet par to šoreiz nav runa.

Stella Artois pasauli ieraudzīja 1926. gadā kā Ziemassvētku alus. Ja mūsdienās Ziemassvētku ali ir tumšie, tad šajā laikā vēl pasauli nebija skāris gaišo alu drudzis – lielākā daļa alu bija tumši un Stella Artois ar savu kristāltīro un zeltaino krāsu ievērojami atšķīrās no ikdienas piedāvājuma. Šajā laikā vairākas Rietumeiropas darītavas, ne tikai Artois, savā piedāvājumā sāka ieviest čehu Pilzenes alus, redzot milzīgo sabiedrības interesi par tiem. Nosaukums veidojās samērā vienkārši – Stella latīniski ir zvaigzne, kas visai loģiski piedien Ziemassvētku laikam, bet Artois ir 18.gadsimta aldara Sebastjana Artois uzvārds.

Šo alu dažādās pasaules malās parasti pārdod kā augstākas kategorijas un izsmalcinātāku dzērienu, bet interesanti, ka Lielbritānijā tam ir visai šaubīga reputācija. Labi plānotu mārketinga kampaņu rezultātā 2000. gada sākumā alus popularitāte Britu salās milzīgi pieauga un to sāka pārdot milzīgos daudzumos. Protams, ne angli, ne skoti, ne velsieši ar alkoholu nav uz jūs, bet tā kā viņi krogā mēdz arī izkauties un citādi nesmuki uzvesties, īpaši jau pēc lielāka alus daudzuma izdzeršanas, tad Stella Artois kļuva par tādu kā dzērāju un kaušļu alu. Tieši šīs reputācijas dēļ krogi pat sāka atteikties no Stellas tirdzniecības. Lielbritānijā arī pietiekoši plaši ir izplatīts uzskats, ka tieši šis alus jebkuru cilvēku spēj padarīt agresīvu.

Tad nu InBev (Stella īpašnieks) bija spiests rīkoties un kopš 2008.gada ievieš “jaunu” alu – Stella Artois La Nouvelle, kuram ir 4% alkohola (ierasto 5% vietā), no Artois vārda lietošanas izvairoties vispār.

Interesanti, ka Stella Artois Lielbritānijā ir piedzīvojusi arī cita veida sakāvi – 2007.gadā tika aizliegta Stella reklāma, kurā apgalvoja, ka šo alu radījusi ģimene ar 600 gadu brūvēšanas tradīcijām (uz pudeles var ievērot skaitli 1366). Visai pamatoti šis pasākums tika nosaukts par patērētāju maldināšanu. InBev gan mēģināja visu apstrīdēt, norādot, ka ar vārdu “ģimene” tiek apzīmētas “alus šķirņu ģimenes vēsture”, bet šis murgainais arguments nenostrādāja.

Šajā sakarā var arī nedaudz padomāt par Aldari, kuru ar pietiekoši aktīvi reklamēto 1865. gadu nesaista pat nosaukums. Es vispār nezinu, kas saista Aldari ar 1865.gadu, izņemot to, ka šis uzņēmums kādreiz izmantoja daļu no trīs dažādu Rīgas alusdarītavu ēkām, no kurām viena bija dibināta izlasvētajā 1865.gadā. Kas vēl interesantāk – dibināšanas laikā, 30.gadu beigās Aldaris sevi reklamē kā pilnīgi jaunu uzņēmumu, lai norobežotos no ne visai kristāltīrajiem darījumiem, kas saistīti ar tā izveidi. Tas, ka šai alusdarītavai ir saistība ar iepriekšējām brūvētavām, parādās tikai vēlāk – vācu okupācijas laikā 40.gados un daudz izteiktāk – padomju laikos.

Lai nu kā par to Aldari, Stella ir interesants alus. Briesmīgi pārcenots gan, nedomāju, ka vairāk kā 50 santīmu vērts, bet ja krogā galīgi no nav ko dzert, Stella, iespējams, nebūs tā sliktākā izvēle.

Good Beer Guide to Latvia – Winter 2009/2010

Small info for those reading this blog outside Latvia – I have written a small Latvian beer guide (in English) that is available here or by clicking on any of the images below. I hope it will be useful. Cheers and Happy New Year!

—

Kādu laiku nedaudz nodarbojos ar papildus alus lietām un tagad laikam būs gatavs, viss gan ievilkās un notika lēnāk kā biju plānojis. Savu garadarbu nosaucu vienkārši par Good Beer Guide to Latvia – tas ir īss Latvijas alus ceļvedis angļu valodā.

Tapšanas iemesli tam visam ir vienkārši – par latviešu alu un alus darītavām internetā nav pieejama praktiski nekāda informācija, ne angļu, ne latviešu valodā. Ar angļu valodu ir pavisam ļauni – mazliet infantili teksti dažos ceļvežos ar smagu uzsvaru uz reklāmdevēju produktiem un mistiskām pašizdomātām leģendām.

Labums no tā visa man īsti nav nekāds, pie tam iztērēts pietiekoši daudz laika meklējot informāciju. Protams, izdevās atrast dažas rozīnītes, kuras detalizētāk (gan latviešu valodā) aprakstīšu nākamgad. Deviņdesmito gadu sākums bija samērā interesants periods ar grandioziem plāniem un šaubīgiem darījumiem arī alus nozarē.

Jāsaka uzreiz, ka necentos ievērot pēdējā laikā populāro vispārējo pozitīvismu un pateikt kaut ko pozitīvu par katru cenu par katru darītavu. Man nav lielāka cienība pret darītavu tādēļ, ka tā it kā dibināta pirms 150 vai vairāk gadiem, bet mūsdienās nespēj saražot pat vienu garšīgu alu. Vai arī otrādi – ražo labu produktu, bet tās pirmssākumi ir samērā aizdomīgs pasākums. Piemēram, es neesmu pārliecināts, ka daudzi ir dzirdējuši, ka samērā impozantais iekšlietu ministrs Aloizs Vaznis ir bijis kādas alus darītavas direktors un savā laikā ir izteicis arī dažus labus domu graudus.

Pēc ceļveža lapas jāklikšķina uz attēla lejāk vai jāiet uz šejieni. Un vēl Laimīgu Jauno gadu visiem!

LADS un mājražotāji

Jau vairākus gadus pastāv LADS – Latvijas Alus Darītāju Savienība, kura apvieno lielāko daļu mazo alus darītāju. No tās pirms pāris gadiem atdalījās LADA (Latvijas Alus Darītāju Asociācija), kurā ietilpst Cēsu, Līvu Alus un Aldaris, kad darītāju starpā radās domstarpības par akcīzes nodokļa 50% atlaides piešķiršanu „mazajām” darītavām, jo „lielajiem” likās, ka tas nav godīgi.

Decembrī šim veidojumam ir parādījusies mājas lapa – lads.lv, kas vairāk izskatās pēc bloga. Arī labi. Mani jau sen mulsināja jautājums par to, kādēļ šādai organizācijai nav savas mājas lapas. Turklāt mazie alus darītāji man patīk, jo tie nodrošina patīkamu dažādību.

Bet tad uzmanību pievērsa 13. decembrī publicēts raksts – Par grozījumiem “Alkoholisko dzērienu aprites likumā”. Nedaudz novēlota tematika, bet mani šis raksts iespaidoja tiktāl, ka atļāvos to citēt pilnībā.

Latvijas Alus Darītāju Savienība pauž neizpratni par grozījumu nepieciešamību “Alkoholisko dzērienu aprites likumā”, saskaņā ar kuriem tiktu legalizēta 30 000 litru vīna un raudzēto dzērienu, kā arī 200 litru destilēto dzērienu ražošana mājas apstākļos.

Latvijas Alus Darītāju Savienība vērš uzmanību uz virkni negatīvu tendenču, kuras varētu rasties pieņemot minētās normas.

Pieņemot attiecīgās normas nebūs iespējams izsekot izejvielu izcelsmei, kuras tiks izmantotas dzērienu ražošanai mājās. Varētu rasties situācija, ka tiks ievestas izejvielas pat no ārzemēm, gala produkta pagatavošanai. Šāda produkcija tiktu realizēta ar konkrētās mājsaimniecības nosaukumu. Tādejādi tiktu maldināts patērētājs un iespējams pat tiktu apdraudēta cilvēku veselība.

Šobrīd valsts budžeta izdevumu samazināšanas nolūkos tiek ievērojami samazināti valsts resursi, tajā skaitā to dienestu resursi, kas atbild par pārtikas nekaitīgumu. Tas vairo bažas, ka, gadījumā, ja alkohola ražošana tiks atļauta mājas apstākļos, valstij nepietiks resursu, lai veiktu kontroli pār šo procesu, kā rezultātā atkal varētu ciest iedzīvotāju veselība.

Minēto tiesību normu pieņemšanas gadījumā tiktu aizskartas šobrīd pastāvošo alus darītavu tiesības, jo faktiski tās tiktu nostādītas nevienlīdzīgā situācijā pret mājražotājiem. Esošās alus darītavas ir spiestas ievērot ļoti stingrus nosacījumus un iziet regulāras kontroles, kuras īsteno valsts atbildīgie dienesti. Ir skaidrs, ka esošajos ekonomiskajos apstākļos valsts nevarēs īstenot tikpat stingru kontroli pār visiem mājražotājiem, kuru skaits varētu būt ievērojami liels. Tādejādi viena produkta ražotājiem tiktu piemēroti nevienādi nosacījumi, kas var negatīvi ietekmēt gan tirgu kopumā, gan produkcijas kvalitāti.

Šogad alus nozare piedzīvo ļoti lielu kritumu. Šādos apstākļos uzskatām par nepieņemamu mājās ražotā alkohola legalizāciju, jo tādejādi tiktu samazināta alus darītavu tirgus daļa par labu mājās ražotam alkoholam, kura kvalitāti nebūs iespējams izkontrolēt. Mājās ražotajam alum tiks piemērotas vieglākas prasības nekā alus darītavām, kuras ir ieguldījušas milzīgus līdzekļus, lai nodrošinātu produkcijas kvalitāti un drošumu.

Principā LADS uzskata, ka ļaujot mājās ražot alu, būs problēmas, kuras novest pie finansiāla rakstura efektiem attiecībā uz mazajām darītavām un veselības problēmām patērētājiem. Otro es atmetu kā pilnīgu sviestu, jo temats veselīgs alkohols vs. neveselīgs ir visai savdabīgs. Es zinu par pētījumiem par alus veselīgo iedarbību, bet es arī zinu, ka neviens alus dzērājs neievēro šajos pētījumos noteiktās veselīgās normas (laikam 0,3 l glāze dienā).

Pirmais, manuprāt, ir lielākas uzmanības vērts. Gribētu norādīt, ka pieprasījuma krišanos var izskaidrot tikai vienu iemeslu – pārāk augstu cenu. Ja cena būtu zemāka, tad pieprasījums nekristos. Pieprasījums arī nekristos, ja patērētāji uzskatītu, ka kvalitāte atbilst cenai. Kaut kas visā tajā ķēdītē tomēr laikam klibo.

Esmu dzirdējis par ļaunajiem lielveikaliem, kuri alu nopērk par 30-35 santīmiem pudelē, bet tālāk pārdod par 85 vai 90. Protams, šīs ļaunās darbības nevienu darītavu netraucē savos veikalos alus tirgot par praktiski to pašu cenu kā lielveikalos – tātad tas uzcenojums tik peļams nemaz nav.

Tādēļ man gribētos pavilkt deķīti uz LADS pusi, būtu taču normāli, ja visām LADS darītavām būtu vienota nostāja attiecībā pret lielveikalu politiku? Kaut kāda minimālā iepirkšanas cena vai maksimālais uzcenojums? Protams, tas ir visai aktuāls jautājums arī citās pārtikas nozarēs, jo dažreiz liekas, ka latvietis drīzāk mirs, nekā ar kaimiņu sadarbosies. Kaut kā citās valstīs ražotāji ar asociāciju palīdzību visai labi spēj uzlabot situāciju sev par labu. Man situācija izskatās tā – LADS dusējis uz lauriem un neko nav darījis gadiem ilgi, jo treknajos gados apgrozījums visiem pieauga tāpat, cenas varēja kruķīt pa labi un kreisi, nebija iemesla īpaši sadarboties kaut vai tajā pašā lielveikalu jautājumā, nodrošinot LADS biedriem labus nosacījumus utjp. Latvietis latvietim latvietis, kā nekā. Tagad, kad pieprasījums krītas, visi ir apķērušies, ka nu nebūs labi un tagad jāmeklē vainīgais.

Tajā rakstā ir vēl kāds interesants tekstiņš, kurš man uzmanību piesaistīja – par no ārzemēm ievestajām izejvielām, kuras uzdos kā savas un maldinās patērētāju utjp. Atvainojos, kura Latvijas alus darītava izejvielas neieved, tajā pat laikā reklāmās stāstot, ka ražo latviešu alu? Tad jau sanāk, ka Latvijas Balzāms ražo Latvijas vīnu un konjaku? Ūdeni šiem dzērieniem, tāpat kā alum, vismaz daļēji taču iegūst Latvijā.

Vai tā pati Tērvete ar visu zaļo karotīti tik skaidri norāda savu izejvielu izcelsmi, teiksim mieži – viņus nokuļ Latvijā, tad ir mistisks posms un pēkšņi parādās gatavs iesals. Interesanti no kurienes, ja Tērvetei nav sava iesalnīca un vispār Latvijā šobrīd nav nevienas iesalnīcas? Nerunāju par pārējiem, neesmu ne uz Užavas, ne Piebalgas alus etiķetes redzējis – alus gatavots no Lietuvā un Zviedrijā ražota iesala un turpat audzētas labības, Čehijas, Vācijas vai kādas citas valsts apiņiem. Pēc rakstā teiktā sanāk, ka arī LADS biedri maldina patērētāju, jo īsts latviešu ir, bet izejvielas gan nav.

Man būtu tāds jautājums LADS – kāpēc kasīties pie sīkumiem, ja visiem skaidrs, ka mājražotāji vairāk par dažiem procentiem nevienam neatņems un nestrādāt otrā virzienā, mēģinot paņemt tos 88% tirgus, kurus aizņem Aldaris, Cēsu un Līvu?

Dzeršanas kultūra Vakareiropā

Dažreiz var likties, ka mēs dzeram daudz. Pēdējā laikā es uzkūlos dažies interesantiem izziņas avotiem par dzeršanas kultūru rietumu zemēs.

Pirmais ir dokumentālā TV filma “The Red Lion”, kuru man atsūtīja Martynas. To izlaidis britu Channel 4 (BBC) un tā sastāv no īsiem sižetiem par krogu The Red Lion apmeklētājiem Anglijā. Principā tāda labsirdīga negantas dzeršanas propaganda.

Šīs jaunās dāmas - studentes un sportistes, reizi nedēļā rīko "krogus golfu". Deviņi krogi, katrā savādāks dzēriens. Uzvar tā, kura visvairāk piedzērusies.

Bet šīs jaukās kundzītes dzer pēc citāda grafika - otrdienās vīns krogā, trešdienās vīns, rums ar kolu, ceturtdienās atkal vīns krogā, piektdien, sestdien un svētdien - vīns, rums ar kolu, ja sanāk, arī kādu Baileys. Bet pirmdienās atslodzes diena un kāds vīniņš vienatnē.

Par to, ko un cik dzer regbija komanda, vīruks ar Pedolāča cienīgiem smiekliem un citi jauki personāži var uzzināt filmā. To vēl joprojām noskatīties par brīvu online šeit (tikai ar Eiropas IP adresēm), bet var arī appameklēt torrentus, teiksim Cutting Edge – The Red Lion (15 October > 2009)[PDTV(XviD)].

Savukārt attiecībā uz drukātajiem medijiem, alus vēstures lietās nežēlīgi kompetentais Rons Patisons ielika nelielus citātus no 1880. gadā izdotās Henrija Horstmana (Henry Horstmann) grāmatas “Consular Reminiscences”. Atļaušos dažas interesantas vietas iztulkot:

Gada laikā kopējais alus daudzums uz iedzīvotāju [Minhenē] kopā ir četri simti četrdesmit septiņi litri jeb viens, komats divdesmit divi litri dienā [...]

Kaut arī, kā jau esmu teicis, mazuļi sāk dzert alu gandrīz tad pat, kad pienu, tomēr viņu izdzertie daudzumi ir salīdzinoši nelieli. Pēc tam, ja pieņem, ka puse iedzīvotāju ir sievietes, kuras, protams, dzer mēreni (pēc viņu pašu uzskatiem), es domāju, ka tas atstātu trīs līdz trīsarpus litrus alus uz katru vīrieti virs sešpadsmit gadu vecuma. Protams, trīsarpus litri divdesmit četru stundu laikā Minhenes vīram ir samērā mazs daudzums. Ja es norādītu parasta dzērāja spējas vai arī tās, kuras atsevišķos gadījumos piemīt attīstītam dzērājam, šie skaitļi liktos biedējoši. Es tikai bildīšu, ka Minhenē ir tūkstošiem vīru, kuri izder septiņus litrus dienā katrā savas dzīves dienā – ir arī daudzi, kuri dzer deviņus un desmit litrus. Es pazīstu vīru, kurš man teica, ka dzer četrpadsmit litrus dienā jau vairākus gadus. Kad es viņu kārtīgi aplūkoju, es viņam noticēju. Es pazīstu citu vīru, kurš dzēra sešus litrus regulāri katru vakaru, papildus tam, ko bija ieņēmis dienas laikā. Es pat baidos rakstīt cik daudzus litrus var izmest pilntiesīgs students, kad tas dzer ar pilnu sparu, baidoties, ka mani lasītāji var uzskatīt mani par lielībnieku. Tomēr ir labi zināms, ka studenti var un bieži dzer deviņus līdz vienpadsmit litrus vienā piesēdienā [...]

Pirms kāda laika kādā no Minhenes alus darītavām notika vakar festivāls, kuru apmeklēja aptuveni astoņsimt personas, caur viņu lūpām četru stundu laikā iztecēja divdesmit deviņi hektolitri alus. Tas ir vidēji trīs litri uz katru dalībnieku. Tas bija Vācijas zinātnes darbinieku kongress, no kuriem lielākā daļa bija veci un nosvērti vīri.

Vien jāpiebilst, ka izslavētie alus mīļi latvieši šajā laikā dzēra nedaudz zem 100 l alus gadā Rīgā, mazāk laukos. Latvieši daudz, daudz vairāk dzēra šņabi. Tagad, protams, alu dzer mazāk, šnabi arī daudz mazāk. Toties vīnu un viskiju un konjaku vairāk. No otras puses, kā var tālākajos tekstos redzēt, latvieši jau neielika tik pamatīgu fundamentu.

Bavārietim nebūtu bijis iespējams novest alus dzeršanas zinātni līdz perfekcijai, ja viņš nesāktu bērnībā. Daba mums māca, ka organismi attīstās vispilnīgāk, ja šī attīstība notiek lēnām. To uzsākot vēlāk dzīvē un tikt uzskatītam par alus dzērāju būtu kā uzsākt mākslu tās ziedošajā pilnbriedā nevis tās saknē; tas būtu kā sagaidīt nevainojamu daiļrunību, pirms tam neiemācoties runāt, tas būtu kā izcelties pareizrakstībā pirms alfabēta apgūšanas, tas būtu kā mešanās ūdenī pirms peldētprasmes apgūšanas; tas būtu kā nokļūt kāpņu augšgalā bez uzkāpšanas uz pirmajiem pakāpieniem. Nē, bavārietis sāk no bērna kājas. Mazulim, to barojot ar krūti, tiek iedots pirmais alus malks. Pirms tas ir gadu vecs, tam jau ir zināšanas alus lietās un tas priecīgi sasit plaukstas, krūzē ieraugot dzirkstoši brūno dzērienu. Pirms tas sāk staigāt tas parasti tiek apdāvināts ar miniatūru alus krūzi, kurš tam kļūst par tikpat nepieciešamu galda piederumu kā karote. Kad bērns jau sāk skraidīt apkārt, to vecāki ņem līdzi uz krogiem un alusdārziem, kur tas ar pūlēm notur abās rokās sava tēva vai mātes alus krūzi un, līdzīgi vecākiem cilvēkiem, tajā iemērc savu degungalu. Maģiskā alus pievilcība sākusi jau savu iedarbību, jo tā attur bērnus no skraidīšanas apkārt. Viņi var spēlēties netālu no galda, bet viņi paliek tā tuvumā un ik pa laikam atgriežas iedzert kādu malku. Kad viņi un sāk pamatskolas gaitas, viņi jau sāk sēdēt pie alus galda pastāvīgi; tad jau viņiem ir sava alus glāze. Ir diezgan pārsteidzoši redzēt,  cik daudzi bērni stundām ilgi klusu sēž kopā ar saviem vecākiem, tā vietā, lai līdzīgi bērniem citās valstīs, skraidītu apkārt. Veidojas viņu garšas sajūta; viņi nepacietīgi gaida spundes izsišanu jaunai mucai, viņi jau spēj novērtēt alus kvalitāti un  ar par to runāt kā īsti gardēži. Kad viņi sasniedz augstākas klases – ģimnāziju, akadēmijas un universitātes, viņu dzeršanas dziņas jau attīstījušās līdz ārkārtīgai pakāpei. Universitāšu studenti kļūst īpaši alus dzeršanas speciālisti – lai arī kāda būtu viņu specialitāte, šo mākslu viņi apgūst ar patiesu mīlestību.

Raksti ir te (pirmais) un te (otrais).

Priecīgu svinēšanu!

Šveices Brasserie des Franches-Montagnes

Vispār Šveices alus man patīk, jo reti kurā tika mazā valstiņā (protams, izņemot Beļģiju, Holandi, Austriju) ir tik liela alus dažādība. Manuprāt gan liela daļa Šveices apmeklētāju par to nemaz nenojauš, jo parastajos lielveikalos redzami vien Carlsberg un Heineken koncernu brūvējumi, kuri šajā valstī kontrolē vismaz 80% tirgus. Palīdz vienīgi arī tas, ka Šveicē ir daudzi, daudzi lieliski alus veikali, kuri noteikti pārspēj vairāku citu Eiropas valstu kolēģus. Vieni no vieglāk atrodamajiem ir Drinks of the World, kuri ir Cīrihes, Lucernas, Bāzeles un Bernes dzelzceļa stacijās.

Manuprāt, Šveice ir tāda nenovērtēta alus zeme. Līdzīgi kā ar vīnu – reti kurš ārpus šīs valsts ir dzirdējis vai dzēris lieliskos Šveices vīnus. Viens no iemesliem ir tas, ka mājās ir ļoti maksātspējīga publika un nav nemaz īsti vajadzības to visu eksportēt un izrādīt nabadzīgajiem ārzemniekiem.

Franches-Montagnes ir apgabals Juras kantonā, tieši blakus Francijai, kur atrodas viena no interesantākajām Šveices alusdarītavām – Brasserie des Franches Montagnes. Viņi tā īsti netaisa tradicionālos vāciešu alus, bet gan vairāk darbojas eksperimentālā amerikāņu mazo darītavu stilā – izlaižot eilus ar augstiem alkohola procentiem un savdabīgām piedevām.

Kad pēdējo reizi biju Šveicē, savā mīļotajā alkohola veikalā Vevē iepirku veselu rindu Brasserie des Franches Montagnes darinājumus. Šis alus noteikti nav lēts, 2,5 līdz 4 franki (lats līdz pusotrs) par 0,33 l pudeli. Kaut kā tomēr likās, ka būs tā vērts un bija arī.

Te ir seši no daudz vairāk aliem, kurus šis darītājs brūvē

Visi ali ar kaut ko savdabīgi. Piemēram, La Meule (6,0%) brūvēta ar dažādām garšvielām, īpaši salviju, kura visai stipri izpaužas aromātā, viens no īpatnējākajiem pēdējā pusgadā baudītajiem aliem. Tad vairāki beļģu stiprie ali – teiksim La Torpille (7,5%) un La Mandragore (8,0%), kā arī apbrīnojami garšīgs Pilzenieks – La Cuivrée (5,2%), kurš uzskatāmi pierāda to, ka Pilzenes alum ir jābūt nevis ūdeņainai čurai, bet gan garšīgam un atsvaidzinošam dzērienam. Visinteresantākais no visiem tomēr likās imperiālais stouts Cuvée Alex Le Rouge (10,3%).

Kaut arī imperiālo stoutu brūvēšana dažreiz būtu jāuzskata tīri par modes lietu, jo daudz interesantāk ir saražot alu ar baisiem grādiem, nekā uzlabot vājāku alu garšu, jāatzīst, ka šie ali ļoti bieži arī ir ļoti, ļoti garšīgi. Šiem šveiciešiem tas noteikti ir izdevies, samērā komplekss dažādu garšu maisījums, vienīgā problēma, ka alus pudelē ir tik maz.

Kopumā ir žēl, ka alu nopirku tik maz un noteikti iesaku jebkuru no šīs darītavas brūvējumiem, tas noteikti ir tā vērts.