Karstais alus

Es zinu, ka ir visādi varianti iespējami. Savu variantu noskatīju pagājušā gadā Ļvovā, kad tur gadījās pabūt dažas reizes. Samērā interesanta pilsēta, noteikti iesaku visiem. Vispār arī visa pārējā Ukraina ir interesanta.

Kamēr dzērām karstalu, šitādi visu laiku tuvumā grozījās

Pilsētā ir arī cienījama alus darītava – Ļvivske, kura ražo samērā labu porteri, no kura arī tapa karstais alus, pie kura stenda atgriezos ļoti, ļoti daudzas reizes. Ļvovas porteri visai plaši nopirkt arī Polijā, ja gadās braukt cauri, iesaku paņemt.

Nepieciešams ir sekojošais: porteris (man nepatīk Ziemassvētku varianti, jo tiem jau klāt garšvielas un nevar zināt kāds ārprāts no tā sanāk siltumā), citronu sula, medus un cukurs, var nedaudz garšvielas pielikt, tas pēc garšas.

Sastāvdaļas gan nevajag akurāt šādās proporcijās

Uzsilda alu, bet ne pārāk karstu, lai alkohols neizgaro, pieliek medu dažas karotes un alū izspiež citronu, bet nevajag pārcensties, 1 citrons uz diviem aliem ir maksimums, savādāk kļūst nelabojami rūgts un ir jāizlej. Tad cukuru, kamēr paliek dzerams un garšvielas. Ar cukuru arī ļoti uzmanīgi un pamazām, alus uzputos un ies pāri malām, ja pieliks par daudz. Ar 4-5 ēdamkarotēm parasti aptuveni pietiek.

Vispār precīza recepte ir grūta, jo katrs porteris savādāks. Galvenais ir visu pakāpeniski un nemitīgi garšot.

Un tad dzer. Varbūt jums arī ir kādas labas silta alus dzēriena receptes? Tagad tieši iestājies šādu gastronomisko eksperimentu laiks.

Latgales alus ar petroleju un vaivariņiem

Divi pietiekoši interesanti tekstiņi nedaudz saīsinātā versijā. Domāju, ka aktuāli arī pēc 70 gadiem.

Ņemot vērā, ka Latgalē daudzas slepkavības un citus noziegumus bieži izdara dzēruma, bij. iekšlietu ministrs Ed. Laimiņš 1926. g. lūdza Tiesu palātas prokuroru izmeklēt Latgales mājas alus sastāvdaļas un noteikt tā stiprumu. Izmeklēšanai nosūtīja 40 pudeles dažādās vietās, Ludzas, Rēzeknes, Daugavpils un Jaunlatgales apriņķī , ņemto pašdarināto alu. No 32 pudelēm alus, pie divām provēm konstatēja, ka tas izgatavots ar auga «Ledum paiustre» (vaivarāja) piemaisījumu, bet 2 citas proves ar petrolejas piemaisījuma.

Uzkrītoši liels ir izmeklētās provēs atrastais alkohola saturs. Parastā alū alkohola ir tikai 3—4%, bet no izmeklētās 31 proves šāds normāls 2,51—4,14% alkohola saturs bija tikai piecās provēs, turpretim pārējās provēs tas stipri pārsniedz parasto alus alkohola saturu: 2,51%; 3,42; 4,14; 4,88; 5,63; 5,93; 6.16; 6,28; 6,40; 7,18; 7,50; 7,58; 8.28; 8,81; 8,98; 9,15; 9,66; 9,76 un pat 12,32% alkohola. Ņemot vērā:

1) ka no izmeklētas 31 alus proves, tikai 4 ir aizdomīgas attiecībā uz reibinošu vielu piemaisījumu saturu,
2) ka no 31 proves 26 proves alkohola saturs ir loti liels, proti daudz lielāks, neka alus normālais alkohola saturs,
3) ka visās provēs atrasts uzkrītoši liels ogļskābes saturs, kurš ievērojami palielina alkohola reibinošās īpašības

— Zinātniskās tiesekspertizes institūts nācis pie slēdziena, ka izmeklēto alus provju stipri reibinošās īpašības vispāri izsauktas nevis caur narkotisko vielu piemaisījumu, bet to iemesls ir alus liels alkohola līdz ar ogļskābi saturs. Alus proves, kas ņemtas no Jāņa Baloža, Vilenes pag. Jakstu ciema un Jāna Maeanova no Makašenko pagasta, atrasta petroleja, kura varēja būt piemaisīta alum kā reibinošs līdzeklis vai ari iekļuvusi nejauši.

Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis No.77 1927. gada 14. janvārī

Dricēnu pagasta Smutu sādžas zemturis Zenons Bokta sarīkojis savās mājās alus dzeršanu ar lūgtiem viesiem. Īsi pirms pusnakts, kad viesi taisījušies izklīst, tur ieradušies septiņi ļoti iereibuši nelūgti viesi, kuri arī atgriezušies no kādām kaimiņu māju viesībām, un par varu gribējuši, lai viņus pacienātu ar mājalu, bet kad iekšā nelaisti un aizbultētas durvis, nelūgtie viesi saniknojušies un sākuši māju apmētāt akmeņiem un mietiem, izsitot mājai ap desmit logu ar dažiem rāmjiem, tāpat sasitot balkona logu ar durvīm un pagraba logu.

Viesi izbailēs slēpušies pa istabas stūriem kur kurais. Mājas sturmēšana turpinājusies vesela stundu, saceļot negantu troksni, lamāšanos un stikla plīšana. Beidzot iedami prom, aizdzinuši no pagalma kāda viesa divriteni, kuru dažus metrus no mājām uz ceļa ar akmeņiem sasituši gabalos. Nākošā rītā, bez mājai nodarītiem postījumiem, izrādījies, ka uzbrucēji uzlauzuši ari vairākus augļu an košuma kociņus un vairāku metru garu sētu galīgi izjaukuši.

Pie mājas sienas pamesti vairāki mieti, mājas sienā, kura dēļiem šūta un krāsota, saskaitīti ap 50 akmens sitienu un noskrambājumu. Istabā sasviesti 35 akmeņi, sasisti trauki un pilna grīda logu stiklu šķembeļu. Par vainīgiem pienākti turpat kaimiņos dzīvojošie Antons Jaudzems, Ignats, Karols, Pēteris un Staņislavs Bokti, Donats Larnba un Domeņiks Žikars. Visi viņi ir pazīstami dzērāji un kaušļi, pie kam Ignats Bokta sodīts ar 10 g., bet Antons Jaudzems ar 7 g. spaidu darbos
katrs par slepkavību. Visi trokšņotāji par huligānismu saukti pie atbildības.

Brīvā Zeme No.217, 1937. gada 25. septembrī

Pasaules dārgākais/labākais alus

Nezinu kāpēc, bet cilvēkus ļoti piesaista lietas, kas ir pasaulē dārgākās un labākās. Vārdu salikums “pasaules dārgākais alus” ir tas, ka pietiekoši bieži izpeld meklējumos un tad nolēmu beidzot nedaudz pievērsties šim zvēram.

Dārgu alu nopirkt problēmu nav tepat Rīgā, atliek vien aiziet uz Royal vai Foxy Lounge vai kādu no citiem ASV vēstniecības īpašā saraksta iestādījumiem un izmaksāt kādai meitenei.

Tomēr arī cienījamos iestādījumos Rīgā nav problēmu nopirkt dārgu alu, Latvijā dārgākais laikam būs 25 Ls par pudeli – šampanieša alus Deus no BonVivant, ja varat atļauties, iesaku, vienkārši izcils alus. Kā jau latviešiem pieklājas, nedaudz gan pārcenots, bet bez 15-18 Ls to arī citur Eiropā nav iespējams dabūt.

Protams, daļai cilvēku jebkurš dārgs alus saistās tikai ar kaut ko negatīvu, jo alus taču ir strādnieku un vienkāršās tautas dzēriens, kamēr visi snobi ar atšauto pirkstiņu un zilajām asinīm malko vīnu un piekož puvušu sieru. Pie šāda viedokļa uzturēšanas samērā smagi piestrādā daudzu alus darītavu reklāmisti, tomēr šādā veidā, manuprāt, tiek radīti nepamatoti aizspriedumi pret augstas kvalitātes aliem ar izcilu garšu.

Pēc savas necilās alus dzērāja pieredzes un smagām konsultācijām internetos izdomāju, ka dārgo alu var iedalīt  trīs kategorijās:

1. Dārgs ražošanas process.

Ir vairāki alus tipi, īpaši tie, kuriem nosaukumā ir Imperial, piemēram, Russian Imperial Stout, American Imperial IPA, American Imperial Stout un citi. To izgatavošana var būt dārga, jo šo parasti ar augstu alkohola saturu apveltīto alu ražošanā tiek ieguldīts milzums daudzums dažādu kvalitatīvu izejvielu (dažādi iesali, apiņi, garšvielas, cukuri), tāpat arī pats brūvēšanas process ir sarežģīts un prasa lielu aldara meistarību. Nereti arī nogatavināšana prasa īpašus apstākļus, piemēram, ozolkoka mucas, kurās iepriekš uzglabāti citi alkoholiskie dzērieni. Piemēram, beļģu Geuze tiek radīta salejot kopā jaunus (1 gadu vecus) un vecus (2-3 gadus) speciāli fermentētus alus, pēc tam viss tiek nostādināts vēl 2-3 gadus pudelēs. Viss pasākums no sākuma līdz beigām aizņem tieši piecus gadus. Visai grūti būtu iedomāties, ka šāds alus varētu maksāt lēti.

Interesanti, ka tiešie šie ali ar komplicētu ražošanas procesu parasti ir lētākie no dārgā gala un parasti ražošanas valstī maksā ne vairāk par dažiem latiem pudelē. Tā, manuprāt, ir normāla cena par kvalitatīvu produktu, turklāt šāds alus nereti ir sātīgāks un ar saviem augstajiem efektīvi likvidē skaidru prātu. Vakara beigās tāpat sanāk līdzīga summa kā izdzerot trīs reizes vairāk “parasto” alu.

2. Alus, kurš ražots pārdošanai kā dārgākais.

Šeit ir divi galvenie pretendenti – viens Eiropā, otrs ASV.

Eiropā tas viennozīmīgi it Carslberg ražotais Jacobsen Vintage pirmais un otrais izdevums. Abi izlaisti 600 eksemplāros, abi maksā ap 200 Ls pudelē un abi garšojot ļoti labi, bet ne kā pasaulē labākie. To, ka tur kaut kas nav kārtībā, pasaka arī tas, ka šo alu pat nepārdod ebay un šis alus netiek izpirkts dažu dienu laikā.

ASV slavenā un varen garšīgus produktus ražojošā Samuel Adams darītava katru gadu izlaiž Samuel Adams Utopias. Šogad tā iznāca par 130 USD pudelē vairumtirgotājiem, kas izpaužas aptuveni 160 – 250 USD mazumtirdzniecībā. Tā kā pasākumam ir 25% alkohola, to varēs gatavināt vēl gadiem ilgi. Vien jāpiebilst, ka jau pašreizējais izlaidums ir vairāku alu maisījums, kas jau dažādās mucās (kurās iepriekš turēti viskiji, konjaki u.c.) gatavināts kādus 12 gadus.

Var vien piebilst, ka Utopiju glāzes gatavo neviens cits kā pasaulē par labāko vīna glāžu gatavotāju uzskatītie austriešu Riedel

3. Ali, kuru izlaišanas saistīta ar lielu ažiotāžu

Šajā jomā praktiski visi lauri pieder ASV, kur, kā jau zināms ražo gan pasaules briesmīgākos, gan arī ļoti daudzus pasaules labākos alus.

Attiecībā uz haipu, būtu grūti iedomātos labāku piemēru par Three Floyds ražotais Dark Lord. Tas katru gadu tiek izlaists 25. aprīlī, tā saucamajā Dark Lord Day. Lai nopirktu četras pudeles šī alus (15 USD pudelē), nepieciešama zelta biļete (10 USD), kuras ideja noskatīta no Villija Vonkas. Nebija gan jāēd šokolāde, bet biļeti varēja pasūtīt internetā. Tas viss tādēļ, lai pie darītavas Tumsas Pavēlnieka dienā – 25. aprīlī neviedotos milzīgi pūļi. Zelta biļešu nauda gan aiziet labdarības iestādēm, bet maksimālā zelta biļetes cena ebay šogad bija no 150 līdz pat neaptveramiem 15 000 USD. Alus esot labs, bet atkal ne vislabākais*.

Daži Tumsas Pavēlnieki ar visai labu saturu

Vai arī slavenais Stone Vertical Epic alus, katru gadu, kad dienas numurs līdzinās mēnesim un gadam – dienā, kad visā pasaulē notiek milzums kāzu, no 01.01.01, 02.02.02 līdz pat 12.12.12 ierobežotā daudzumā tiek izlaists brīnišķīgs alus. To var nogatavināt līdz pat pēdējā alus izlaišanai un tad baudīt visus vienā virknē. Interesanti, ka visiem šiem aliem pati Stone darītava piedāvā sīkas receptes un mājbrūvētājiem ir iespēja izbrūvēt klonu un ar to piedalīties darītavas organizētā konkursā.

Vai The Bruery Reserve Society. Katru gadu par 195 USD var iegādāties iespēju apmeklēt dažus šīs alus darītavas organizētus pasākumus un nodrošināties ar pirmpirkuma iespējām uz darītavas produkciju. Var jau smīkņāt, bet uz 400 biedru kartēm, kuras pieejamas katru gadu, stāv pamatīga rinda. Nemaz nerunājot par speciālā laidiena aliem, tādiem kā Black Tuesday (19,5% Imperiālais Stouts), uz kura pārdošanu, protams, nepieciešamas biļetes, kaut arī pats alus maksā 30 USD pudelē. Visas aptuveni tūkstoš pudeles pārdod dažu stundu laikā.

Slavenā Melnā Otrdiena, kura tiek uzskatīta par vienu no pasaules labākajiem* aliem

Ar Eiropas haipu aliem ir tā pašvakāk. Kaut arī alus kultūra radusies Eiropā, tā pēdējos gados ir zaudējusi zināmu spozmi un kamēr ASV milzīgais daudzums mazo alus darītavu uzsāk uzvaras gājienu (nesen pārspējot Vāciju un kļūstot par valsti kurā ir visvairāk alus darītavu), liekas, ka Eiropā tās piedzīvo aizvien lielāku aizmirstību, īpaši “tradicionālajās” aldaru valstīs – Vācijā, Beļģijā, Lielbritānijā u.c.

Bet tik un tā Eiropā netrūkst dārgākā gala alu, piemēram, Cantillon Blåbær, ražots Beļģijā, tiek pārdots tikai vienā veikalā Kopenhāgenā un ir melleņu lambiskais alus. Westvleteren 12, kuru dikti ierobežotā skaitā pārdod tikai vienā trapistu kolsterī Beļģijā,  Pilsner Urquell Kvasnicový (nobaudāms tikai Pilsner Urquell brūvētavā Pilzenē), zviedru Närke Kaggen Stormaktsporter, Fullers Vintage eili, Old Chimeys darītavas Good King Henry.

RateBeer skatījumā zviedru Närke Kaggen Stormaktsporter ir Eiropas otrs labākais* alus

Un tad jau katram savas vēlmes, viens par Ballantine Burton Ale (kādreiz ievērojamas amerikāņu alus darītavas īpašais, tika darbiniekiem paredzētais izlaidums, kurš ozolkoka mucās tika gatavināts vai nu 10 vai 20 gadus, pēdējo reizi pudeļots 60-o gadu beigās) ir gatavs atdot vairākus simtus dolārus, citi par Löwenbräu pudeli, kura pārdzīvoja visiem zināmo Hindenburga katastrofu, samaksā kādus 4000 latus. Pēdējais jau laikam uzskatāms arī par pasaulē dārgāko alu.

Vispār, visā pasaulē ir ne mazāk kā 60 000 alus šķirņu un to skaits strauji turpina pieaugt, tādēļ patiesība par vislabāko ir katram savādāka. Un tas ir baigi labi, savādāk būtu garlaicīgi.

—-

* vislabākais ir netverams koncepts. Vienmēr tomēr atrodas kaut kāds alus, kurš par citu, iepriekš dzertu, garšo nedaudz labāk.

Alus periodiskā tabula

Kad pirms kāda pusgada šo ieraudzīju MantisDesign lapā, uzreiz sagribēju nopirkt. Viss vienuviet un ļoti labi ilustrēts tabulas veidā.

Protams, kas to deva – izrādās, ka, kā jau Amerikā, notiek tiesāšanās par autortiesībām un kaut arī šis plakāts patīk ļoti daudziem, nevar zināt pēc cik simtiem gadu tas tiks atkal izdots, tiek solīts jau vismaz pāris mēnešus, bet process bremzējas. Tomēr pietiekoši tipiskā austrumeiropieša domāšanā, aptuveni  – “Ja filmu var noripot, tad plakātu var noskanēt” devos meklējumos interneta plašumos. Nemaz nevajadzēja meklēt ilgi, tieši to bija izdarījis kāds entuziasts tepat Zviedrijā, zinot, ka to vairs nevar nopirkt. Vienīgais, ka viss tas pasūdīgā kvalitātē un melnbalts. Tā nu pasēdēju pie GIMPa kādu laiku un pačakarējos un rezultātu izdrukāju šodien.

Tāds izskatās pabeigtais variants. Grāmata nolikta mērogam

Jāsaka, ka rezultāts iepriecināja, domāju, ka būs sūdīgāk. Biju pat nedaudz pārsteigts, ka normāli varēja izdrukāt A1 formātā (aptuveni kā standarta posteri). Ir gan daži miglaini burti ar baltām maliņām, īpaši vietās kur ir lielāki krāsu kontrasti, bet tas ir sīkums. Izdrukāšana nebija galīgi pa lēto – uz 80g papīra (rasēšanas) CopyPro man kādus 5 Ls paprasīja, uz biezāka tas būtu aptuveni 11-12 Ls, ja uz glancēta, tad vēl vairāk. Noteikti labāk būtu bijis oriģinālo sūtīt, jo gan drukas, gan papīra kvalitāte būtu labāka, turklāt ASV dolāra kursa dēļ viss Amerikā ir pa lēto.

Bet ja nevar, tad neko, ar šo jāiztiek. Un ja kādam ir interese šādu iegūt, vajag uzmeilot, atsūtīšu failu. Te lejāk ir dažas detaļas, lai var labāk saprast kas tas par zvēru.

Katram alus stilam katrā šūnā norādīts visai daudz labas informācijas. Principā viss, ko vien var norādīt, lai labi raksturotu alu.

Šādas izskatās pašas šūnas tabulā. Kvalitāte nav super pelēko burtu dēļ, bet labi salasāms ir, arī no attāluma.

Visi stili ir sarindoti ģimenēs, tas tāds nedaudz neviennozīmīgs dalījums, bet nav arī pārāk slikts. Pārskatam baigi labs.

Un papildus nāk katra stila apraksts ar raksturīgākajiem piemēram. Ļoti noderīga fīča.

Man patīk Kellerbier

No visiem lāgeriem visvairāk cienu tieši šos. Viņi tiek saukti gan par Kellerbier, gan Zoigl gan Zwickelbier. Aptuveni cēlušies no Frankonijas apgabala (Ziemeļbavārijā), bet tas nav 100% zināms. Droši ir vien tas, ka viņus jau sen pazīst viņus gan Vācijas dienvidos, gan Šveicē. Principā tas ir viens no vecākajiem lāgeru stiliem, kura saknes droši meklējamas vismaz viduslaikos. Interesanti ar to, ka tiek nogatavināti bez spiediena, tas ir, mucu spunde ir atstāta vaļā, tādēļ visa karbonizācija aiziet vējā. Alus arī parasti netiek filtrēts un ir samērā mākoņains.

Pudeļotajiem variantiem gan nedaudz gāzes beigās tiek pievienots un veikta neliela filtrācija. Vispār pudeļošanai paredzētos nenogatavina ozolkoka mucās, bet tērauda kubulos. Protams, īstā manta jādzer no mucas, bet to var dabūt vien Vācijā.

Man Kellerbier patīk tadēļ, ka garša ir samērā bagātīga, dažreis samērā rūgtena, dažreiz pavisam iesalaina, vārdu sakot, tā ir neparedzama, bet noteikti izteikta, tas nav Pilzenes vai parastais Eiro lāgeris. Turklāt, tā kā Kellerbier tiek nereti ražots samērā nelielos daudzumos, tad gandrīz visos gadījumos garša ir laba.

Kādi pieci Kellerbieri

Nupat sanāca pamēģināt dažus no tiem, visi samērā cienījamu brūvētāju ražojums. Kopējais iespaids bija ļoti labs un interesanti, ka visos bija samērā liela garšas un krāsas dažādība – no gaišiem līdz pat pilnīgi tumšam, no tādiem, kur apiņu maz, līdz tādiem, kur to ir patīkami daudz – tā kā tam teorētiski vajadzētu būt. Visi bija samērā dzidri un nekādas rauga paliekas nemanīja, tomēr nevar teikt, ka būtu pliekanas garšas sajūta. No Latvijas aliem varbūt garšas ziņā nedaudz atbilstu Valmiermuižas neflitrētais, tikai ar mazāku karbonizāciju.

Vislabākais tomēr beigās likās Hacker-Pschorr Anno 1417 (5,5%), bet arī pārējie daudz neatpalika. Nu baigi labi, alus bija vienkārši ideāls piektdienas vakara nobeigums, vien nākas atkal paust žēlabas, ka šie nav Latvijā nopērkami.

3.alus pasākums noticis veiksmīgi

Trešdien, kā plānots, notika 3. mājas alus pasākums. Manuprāt, viss, kā vienmēr, izdevās labi, bija samērā liels daudzums laba mājas alus (Oskara, Anda un Artūra), daudz noderīgu un interesantu sarunu galvenokārt par alu.

Liels paldies visiem apmeklētājiem, kopā kādi 10-12 bijām, bet īpaši liels paldies Oskaram par vienkārši lieliskajām telpām!

Tātad, ir doma šogad izveikt vēl vienu pasākumu, kaut kad decembrī, starp desmitajiem un divdesmitajiem datumiem, bet kad nāks tuvāk, tad jau izdomāsim precīzāk. Ir doma, ka varētu pāriet pilnībā uz mājas alus garšošanu, izslēdzot pirktos (manuprāt, atkal bija par daudz) un tad savas domas garšošanas laikā pierakstīt (aptuveni labs/slikts vai ballēs) un tad kaut kā viltīgi novērtēt beigās. Ja ir kādas pārdomas vai ieteikumi nākotnei, tad, lūdzu, komentāros.

RIMI Baltika čemodāniņš

Redzēju RIMI un nenoturējos.

Trīs pudeles un viena glāze

Manuprāt, galvenais tajā 1,89 Ls akcijas čemodāniņā ir nevis Baltika alus glāze vai riebīgi zilais un izteikti lētais kartona iesaiņojums (ar vēl neērtāku rokturi, pēc divu minūšu nešanas jau nospiež pirkstus), bet viens konkrēts alus – Baltika Nr.6. Es teiktu, ka šis ir viens no labākajiem Eiropas Baltijas porteriem, top 10 viņu ieliktu noteikti. Patīkams tumšais dzēriens ar samērā smuku grauzdējumu – tieši tā, lai izjustu garšu, bet nebūtu tik daudz, ka vairāk par dažiem malkiem (glāzēm) negribētos. Manuprāt, ļoti, ļoti labs Baltijas porteris, diemžēl Aldara versija man liekas pat nedaudz sliktāka.

Un tieši šo alu Latvijā netirgo, viņu veikalu plauktos esmu redzējis tikais Igaunijā, tādēļ zilais čemodāniņš mani tik ļoti iepriecināja.

Kas attiecas uz pārējām Baltikām, arī viņas ir ievērojamas, bet vislabākās man liekas pāra – 4, 6 un 8, kuras arī ik pa laikam mēdzu iegādāties, jo Baltikas cenas un garšas attiecību, manuprāt, Latvijas aliem grūti pārspēt. Internetos mēļo, ka Nr. 12 esot bijusi vienkārši ideāla, bet to vienu reizi saražoja 2003. gadā 2004. gadā jaungada svinībām par godu.

Alus pasākums Nr.3 notiks 3. novembrī, Rīgā

Kādu laiku atpakaļ bija lūgums par telpām pasākumam Nr. 3. Izrādījās, ka labu cilvēku netrūkst un pateicoties Oskaram viss ir sarunāts.

Pasākums varētu notikt pēc divām nedēļām, otrdien, 3. novembrī, pašā centrā, ērtā vietā Lāčplēša ielā, netālu no Skolas ielas. Viss sāktos aptuveni 18, lai var paspēt pēc darba ierasties un ilgums būtu orientējoši līdz 22, domāju, ka optimāls laiks pieklājīgai diskusijai.

Pasākuma programmā pagaidām ir pasākuma nr. 2 alus garšošana, tad vēl daži citi labi un interesanti ali. Protams, visi aicināti ar saviem pašbrūvētajiem, bet tad dodiet ziņu komentāros, lai varētu visu saplānot (kā pieredze rāda, pilnīgi pietiekošs ir 1.5-2 l tilpums). Jebkuras citas idejas arī tiek laipni pieņemtas.

Tāpat par šo pasākumu paredzēts iekasēt aptuveni latu vai pusotru no dalībnieka (atkarībā no cilvēku skaita), jo tomēr ir nelielas telpas apsaimniekošanas izmaksas, bet es nedomāju, ka šī summa būtu nāvīga.

Pieteikšanās komentāros, obligāti norādot strādājošo e-pastu un tad dažas dienas pirms pasākuma aizsūtīšu sīkāku informāciju kas un kā. Vēl tik jāpiemetina, ka, lai apmeklētu to visu, nav pašam jābrūvē alus, pietiek tikai ar mīlestību pret šo lielisko dzērienu.

Neliels ieskats Oktoberfest un garāks ieskats Oktoberfest alū

Šie vāciešu svētki un viņu ideja mani nekad nav īsti aizrāvuši, kaut arī neesmu tur bijis. Lielas teltis, bļaušana un dzeršana pa dārgo, arī visi man pazīstamie vācieši (ieskaitot bavāriešus) ir teikuši  – Oktoberfest ir mēsls, labāk braukt uz mazu pilsētiņu festiem (Volksfest), kur esot viss daudz nesamākslotāk un jautrāk. Un alus arī lētāks.

Izskatās, ka baigi garšīgs kliņģeris. Autors: farbfilm (Flickr)

Kaut ko skatījos par to pašu Oktoberfest un izrādījās, ka tomēr tiem svētkiem ir pietiekoši interesanta vēsture.

Oktoberfest nozīmē tikai svētkus Minhenē, visi pārējie Oktoberfesti ir aizņēmums. Viss sākās precīzi 1810. gada 18. oktobrī, kad precējās kroņprincis Ludvigs un princese Terēze no Saksijas-Hildburghauzenas. Tautai Theresienwiese (šajā laukumā svētki notiek vēl šobaltdien) tika sarīkotas zirgu skriešanās sacīkstes, kuras vairāk nekā 100 gadu laikā apauga ar daudzām citām papildus tradīcijām, alus dzeršanas stendi pārtapa alus paviljonos un 1960. gadā pēkšņi izrādījās, ka tās zirgu sacīkstes pa apli nevienu vairs neinteresē. Tā nu palika tikai alus dzeršana un rīšana.

Franziskaner alus paviljons pirms 109 gadiem

Protams, pa vidam ir gadījušies dažādi ekscesi – kari un holēras, kuru rezultātā svētki ir tikuši atcelti vairāk nekā divdesmit reizes, kašķi ap pārāk skaļu mūziku un vientuļa vācu terorista uzbrukums 1980. gadā, kad bojā gāja pats terorists un vēl 12 citi cilvēki.

Viss, ar ko mūsdienās pazīstams Oktoberfest, sākās aptuveni 1950. gados – tad pilsētas mērs sāka izsist spundi pirmajai mucai un sāka bariem vien ierasties apmeklētāji ne tikai no Bavārijas, bet arī amerikāņu, angļu un japāņu tūristi. Mūsdienās viesu skaits jau pārsniedz 6 miljonus, kādi 30% no tiem ir ārzemnieki.

Protams, mūsdienās Oktoberfest pārvērsts par visai ienesīgu tūristu izklaidi, ko pierāda arī strauji augošā alus cena – no 7 eiro uz 8.60 četru gadu laikā. Pareizinām visu ar 6 miljoniem izdzerto litru, pieskaitām pusmiljonu cāļu, miljonu litru limonādes un ir skaidrs, ka tas pasākums nes labi daudz peļņas.

Oktoberfest alus

Tas par pašiem svētkiem, bet, protams, stāsts par svētkos izmantoto alu ir daudz aizraujošāks. Kā jau zināms, Oktoberfest laikā tiek lietots tikai Oktoberfest alus, kuru ražo kāda no sešām alus darītavām – Spaten-Franziskaner, Löwenbräu, Augustiner, Hofbräu, Paulaner and Hacker-Pschorr. Vārdu savienojums “Minhenes Oktoberfest alus” ir reģistrēta preču zīme un to var izmantot tikai augstākminētās alus darītavas, interesanti, ka tikai divas no tām (Augustiner un Hofbräu) joprojām pieder vāciešiem.

Daži no Oktoberfest aliem

Šo alus tipu sauc arī par Festbier (Svētku alus) vai Märzen (Martalus). Martalus, jo 1593. gadā Bavārijā tika noteikts, ka alu drīkst brūvēt tikai starp Miķeļdienu un Jurģiem, jo vasarā ir pārāk karsts un alus nesanāk kvalitatīvs. Tā kā Jurģi ir aprīlī, tad saistība ar martu parādās tikai brīdī, kad izrādās, ka ledus aluspagrabu vajadzībām tika zāģēts un vests uz pagrabiem martā, kad pie reizes tika savārīts alus visai vasarai.

Un vasaras beigās, Miķeļos, protams, tika rīkoti svētki, kuru laikā visai knaši tika izdzerti visi vecā alus pārpalikumi. Tā kā Oktoberfest ir radies daļēji uz veco tautas svētku pamata, tad, protams, varētu uzskatīt, ka viss ir atrisināts.

Bet te jau rodas dažas problēmas. Vispirms jau, visu līdz pat 19. gs. vidum brūvēto alu mūsdienās uzskatītu par tumšo, tāpat, tā kā Martalus bija paredzēts ilgai glabāšanai, tad tā alkohola saturam bija jābūt augstam un garšai ļoti stipri iesalainai. Un ja vēl padomā, ka principā par Martalu varēja tikt saukts jebkurš alus, ieskaitot kviešu, kurš tika brūvēts martā…

Te nu pieslēdzas slavenā alus darītava Spaten, kura uzskata savus aldarus par īstajiem Martalus/Oktoberfest alus autoriem. Bet arī šajā frontē viss nav viennozīmīgi.

Stāsts sākās 19. gs. trīsdesmitajos gados kad vēlāk dikti slavenie austriešu aldari Gabriels Zēdlmaijers un Antons Drehers apciemoja Angliju, lai nedaudz nošpikotu idejas jauniem aliem. Braukāja un skatījās, nedaudz nozaga dažas receptes, raugu un citas izejvielas; kā atceras pats Gabriels, tad “mani vienmēr pārsteidza, ka mēs ar šīm zādzībām tikām cauri sveikā un netikām piekauti”. Galvenais, ko viņi abi atveda, bija ideja par gaišo alu, jo šajā laikā kontinentālajā Eiropā pazina tikai tumšo.

Drehers bija pirmais aldaris, kurš alu nosauca par lāgeri – 1840. gadā izbrūvējot Schwechater Lagerbier, izpelnoties kaudzi dažādu medaļu un tiek pamatoti uzskatīts par Vīnes lāgeru stila izgudrotāju. Tajā pat laikā G. Zēdlmaijers darbojās Spaten alus darītavā Bavārijā, uzlabojot tumšos lāgerus, un tieši no Spaten alus rauga Gabriela draugs dānis Jakobsens, Carlsberg dibinātājs, pirmo reizi izolēja lāgera raugu.

Tieši šajā laikā visam procesam pieslēdzās Gabriela jaunākais brālis no Franziskaner alus darītavas (Spaten un Franziskaner apvienojās pusgadsimtu vēlāk), kurš 1871. gadā nedaudz izmainīja Antona Drehera radītā Vīnes lāgera recepti, pagatavojot gaišu lāgeri, kuru nosauca par Martalu, jo, līdzīgi tradicionālajam brūvēšanas veidam, šis alus pirmo reizi tika izvārīts martā un dzerts aptuveni oktobrī. Jau gadu vēlāk bija kļuvis par iemīļotāko Oktoberfest apmeklētāju alu. Interesanti, ka tieši šajā laikā, parādoties mākslīgajām saldēšanas iekārtām, alus glabāšana ledus pagrabos bija jau gandrīz izmirusi un alu vairs nebrūvēja līdz martam, bet gan visu cauru gadu.

Tā visai interesantā veidā vienā katlā nonāca gan visai izplūdušais marta alus, kaut kas no angļu gaišajiem eiliem, Vīnes lāgeris un citi labumi, izveidojot tagadējo Svētku/Oktoberfest/Martalus stilu.

Grieķu Craft Microbrewery Igaunijā

Kad bloga lasītājs Arnis atrakstīja meilu, uzprasot vai nevajag atvest pāris grieķu alu no salīdzinoši mazās Atēnu darītavas Craft, biju pilnībā pārliecināts, ka viņš ir Grieķijā. Viss izrādījās daudz elegantāk, alus bija pieejams tepat Igaunijā – Tartu, veikalā Tartu Kaubamaja pašā pilsētas centrā, laikam jau visi, kas bijuši Tartu, redzējuši ne visai gaumīgo klučveida stikla iepirkšanās centru.

Īpaši nezinu vai jābrīnās, ka šīs mazās darītavas produkts nokļuvis Igaunijā, jo daudz kas no mūsdienu globalizētās pasaules nav pārāk viegli izskaidrojums. Tomēr šis alus no daudziem, daudziem citiem aliem atšķiras ar savu samērā smuko dizainu.

Jāsaka, ka alus etiķetes un viss pārējais ir patiešām labi nostrādāts, arī Arnis teica, ka alus viņu vispirms ar izskatu piesaistīja. Protams, grieķi ir visu nodevuši par pilnu programmu, ir gan modīgie vārdi craft un microbrewery, gan uzsvērta grieķiskā izcelsme. Bet kā jau ierasts, viss ir ok, pat pārmērības, ja vien saturs ir labs.  Uzreiz arī jāpiebilst, ka šis alus gan nav ļoti lēts, kādi 1,5 Ls par 0,33 pudeli, bet, manuprāt, labāk iedzert vienu labu nekā trīs sliktus alus.

Pirmais bija Athens Lager (5.0%). Nosaukums smuks, bet saturs iekšā aptuveni Aldara Pilzenes, ne īsti garša, ne smarža, vien var pateikt, ka konkrētais pārtikas produkts ražots kā alus.

Pēc tam Black Lager (5.0%), kas ir vācu Schwarzbier (tumšā Brenguļa radinieks), garša nedaudz virs vidējā, tāda sajūta, ka labs stouts būtu nedaudz ar ūdeni atšķaidīts un vēl mazliet citronūdens pieliets. Nu, iespējams, ir arī. Man ne īpaši, bet citur šis alus tiek vērtēts, ka labākais Craft darinājums. Bet katram jau sava gaume.

Tad nu trešais – Red Ale (4.5%), kas skaitās Amber Ale, tb tas pats gaišais eils. Šis jau krietni patīkamāks, patīkami rūgtena garša, nedaudz augļi un ar sausu nobeigumu, tāds mazliet vienkāršs gan, bet neslikts. Vien paplāns, smuki karstā vasarā iederētos.

Un kā pēdējais Smoked Lager (5.0%). Kūpinātie ali man ļoti patīk, vienīgi nereti viņi sanāk traki riebīgi. Šajā gadījumā gan vilšanās nebija, jo alus ir ļoti, ļoti patīkams – gan kūpinātā smarža, gan garša, kurā jaušams gan labs kūpināts siers, gan nedaudz žāvētas desas, nekad nevaru saprast kā tik foršu garšu var iegūt vien iesalu nedaudz apkūpinot. Uzreiz ēst sagribējās.

Kopējais iespaids ir samērā patīkams. Ja Athens Lager ir samērā ikdienišķš eiro lāgeris, nekas īpašs, tad pārējie jau daudz interesantāki. Ja gadās šo alu ieraudzīt arī Latvijā, Smoked Lager un Red Ale ir noteikti ņemami. Bez pārējiem gan varētu iztikt.

Manas domas par Erdinger

Vispār jau vācu kviešu alus ražotājam Erdinger ir sanācis visai labi “uztaisīt” sev imidžu. Alus ir labs, bet tā reputācija vēl labāka ne tikai pašā Vācijā, bet arī ārzemēs un alus darītava ar milzumgaro nosaukumu Privatbrauerei Erdinger Weißbräu Werner Brombach GmbH tiek saukta par lielāko kviešu alus ražotāju pasaulē, katru gadu nobrūvējot 1,45 miljonus hektolitru maģiskā dzēriena (Aldara kopējais gada produkcijas apjoms ir aptuveni divas reizes mazāks) .

Pēc daudzu bavāriešu domām Erdinger pārspēj tieši viņu vietējās pilsētiņas kviešinieks, bet pēc to vāciešu domām, kurām Erdinger reklāmas nav pilnīgi samaisījušas prātu, daudz labākus kviešu alus ražo Schneider, Weihenstephaner, Hackor-Pschorr, Minhenes Augustiner, Schlenkerla un daudzi citi. Protams, tam ir visai maza nozīme ārpus Vācijas, kur šos īsteni labos vācu kviešu alus nemaz nevar nopirkt. Toties visur ir Erdinger, tādēļ paķēru dažus Erdinger nelielai salīdzināšanai. Erdinger gan ražo aptuveni 9 alus, no kuriem parastā lielveikalā Vācijā atradu tikai četrus. Tik un tā likās, ka pietiks.

Pirms tam Erdinger biju dzēris samērā sen, pirms kāda gada vai pusotra un tas likās varen labs. Nebiju pārliecināts, ka arī tagad tas liksies tāds pats un nelikās arī.

Sāku ar vājāko – Erdinger Kristall (5.3%), tas ir Kristall Hefeweizen (neliela atkāpe – vācu kviešu alum ir  vismaz 5 – 6 veidi, principā 90% no visa ārzemēs nopērkamā vācu kviešu alus ir parastais Hefeweizen, bet Vācijā pietiekoši populāri ir arī Kristall, Wizenbock, Dunkel Hefeweizen, Spalt/Dinkel, Gose, Berliner Weissbier plus vēl citi hibrīdi, teiksim vecā stila kviešinieki, dūmotie, maisījumi ar lāgeriem un citi).

Alus mani pievīla. Kaut arī Kristall ir filtrētais kviešu alus, kuram jāgaršo un jāsmaržo nedaudz piezemētāk, konkrēti šim labo garšu izdevies pazaudēt. Kaut arī izskats labs, ar to ne vienmēr pietiek, smarža tāda dikti pavāja un garša pat ūdeņaina. Ja pēc laika neparādītos nedaudz pikantas krustnagliņas, tad es vispār teiktu, ka man nepatīk.

Tad ir Erdinger Weissbier (5.3%), Erdinger darba zirgs, kurš laikam atrodams visur. Rets būs tas vācietis, kurš arī attiecīgo dziesmu nezinās. Kaut arī biju dzēris šo iepriekš, gan ne pārāk daudz, šoreiz pierakstīju pārdomas un rūpīgi piedomāju pie garšas kvalitātēm un tas viss nenāca šim alum par labu. Vispār, nu nav viņš labs, nedaudz tā kā ūdeņains, nedaudz tā kā ne tik izteikta garša, ja salīdzina ar labiem kviešiniekiem. Iespējams, ka tas arī ir šī alus panākumu cēlonis -  tiem, kas pirmo reizi dzer kviešu alu, tas neliekas pārāk specifisks un atšķirīgs. Paskatījos arī RateBeer un BeerAdvocate, mans viedoklis ir visai līdzīgs citiem – šis viennozīmīgi ir Erdinger sūdīgākais* darinājums un tikai Erdinger bezalkoholiskais alus ir sliktāks.

Tad jau paņemam Erdinger Dunkel (5.6%), kurš ir tumšais kviešinieks. Pārsteidzoši labs. Nav tik izteikta kviešu garša, nav arī tumšā alus tipiskums, vien viegli rūgtens no grauzdējuma. Vispār reti atspirdzinošs dzēriens.

Un tad Erdinger Urweisse (5.2%). Ir sagaidāms, ka šis pārspēs visus pārējos un tā arī ir – dikti jau nu labs, ja ne nedaudz pieklusināts Hefeweizen paraugs. Ur vāciski aptuveni nozīmē senču un ar Urtyp parasti apzīmē alus, kas gatavoti izmantojot tradicionālas metodes un receptes. Papildus labumu visam dod tas, ka šos alus brūvē daudz rūpīgāk un nežēlojot izejvielas. Tas izpaužas gan cenā, gan labajā un īpatnējā garšā.

Visā visumā, neslikti. Ja būtu Vācijā, nez vai šitos pirktu, bet, protams, ierobežotas izvēles apstākļos Erdinger vismaz piedāvā zināmu kvalitāti. Vislabākais man likās Urweisse, pēc tam Dunkel. Parastais Erdinger Weissbier vismaz manās acīs gan zaudējis lielu daļu savas reputācijas.

* sūdīgākais ir relatīvs apzīmējums. Sūdīgs šajā gadījumā noteikti pārspēj jebkuru Baltijas kviešinieku.

Pārdomas par dzīvo alu

Uz šo ierakstu mani pamudināja manis iemīļotais Cēsu alus (tas laikam tāpēc, ka Cēsu alus aktīvāk nekā citi komunicē dažādus interesantus apgalvojumus). Konkrēti šis teikums, kuru teikusi mana jau divreiz citēta Cēsinieku pārstāve:

Alus darīšanas leksikā un teorijā nav arī tāda teiciena kā dzīvs alus – tas vairāk ir mārketinga triks. Esam ar alus tehnologiem nopietni runājuši, kas ir dzīvs, nedzīvs alus. Pēc būtības alu var uzskatīt par dzīvu, ja pēc tā iepildīšanas pudelē tajā turpinās rūgšanas process un līdz ar to tajā turpina dzīvot arī baktērijas. Tas ir alus, ko reāli var uzturēt četras līdz piecas dienas. Tomēr neviena alus darītava nespēj piedāvāt alu ar tik īsu derīguma termiņu. Tādēļ ir iekārtas, kas nodrošina higiēnisku iepildīšanu pudelēs, lai alus varētu saglabāties vairākus mēnešus, nemainot kvalitāti.

Par dzīvā alus terminu un mārketingu es pilnībā piekrītu. Man pašam termins “dzīvais alus” nepatīk, jo tas neko neizsaka, tā vietā daudz labāk ir teikt nepasterizēts, nefiltrēts vai vēl savādāks.

Tomēr šis citāts arī lieliski raksturo kādēļ es nemīlu atsevišķas alus darītavas. Tā kā šīm brūvētavām bieži ir izdevīgāk ražot viena tipa produktu, lai izvairītos no diskusijām vai liekiem paskaidrojumiem, patērētāju apziņā no visām pusēm tiek iepotētas dažādas nepatiesas atziņas.

Kā jau zināms, problēmas ar alu, kurā pēc pildīšanas pudelē turpinās rūgšanas procesi, īsti nav. Pareizi un higiēniski pildīts šāds alus glabājas gadiem vai pat gadu desmitiem ilgi (tas atkarīgs no alus veida un alkohola procentiem), ir daudzas pasaulē slavenas alus darītavas, kuru pilnīgi viss produkts var tikt uzskatīts par „dzīvo”. Šādu alu pārdod parastajos veikalos un tam ir tāds pats glabāšanas laiks kā filtrētajam alum. Nez kādēļ tūkstošiem mājas alus darītāju mājas apstākļos brūvētie produkti, nefiltrēti vai daļēji filtrēti, bet pareizi pildīti, var glabāties mēnešiem? Šajā gadījumā neiet runa par to, ka alu nereti vislabāk baudīt svaigu.

Protams, ideja par šāda alus nespēju glabāties var rasties no izlejamā alus tirdzniecības vai alus pārliešanu nedezinficētās koka mucās tālākai izplatīšanai – loģiski, ka šādos apstākļos alu patiešām ilgi glabāt nevar. Tik un tā visai dīvains ir šāds alus industrijā strādājoša vadošā darbinieka vispārināts apgalvojums.

Tātad, ja mēs, lielā alus darītava taisīsim „dzīvo alu”, tam būs vairāki ļaunumi:

• lai kā arī būtu, rauga uzvedība nav paredzama, īpaši attiecībā uz karbonizācijas līmeni. Raugs ir dzīvs, jebkurai dzīvai būtnei var ienākt prātā visdažādākie gājieni un atbilstoši ir lielāka iespēja, ka daļa produkcijas var sabojāties. To pierāda gadījums ar Lost Abbey darītavas par samērā ekskluzīvo uzskatītais un dārgais The Angels Share, kad neveiksmīgas karbonizācijas dēļ sabojājās viss 2008. gada brūvējums.
• alus nav dzidrs. Un klasiskais patērētājs, kuram visu laiku no masu medijiem ir paurī borēts, ka jebkuram alum jābūt atšķaidītu čuru dzeltenam un absolūti dzidram, to var nesaprast. Manuprāt, katram alus dzērājam būtu drīzāk jāskaidro, ka alus pudele ar rauga duļķēm ir vien dažas stundas jānostādina (piemēram, ledusskapī) un, lejot glāzē, pudeles saturs nav jāizlej pilnīgi līdz galam. Ir arī daudzi ali, piemēram, vācu kviešinieki, kuri pirms lietošanas tieši jāsaskalina, lai rauga nosēdumi noteikti tiktu izlieti glāzē.
• tas nenotiek pa fikso. Tur laikam ir vislielākā sāls. Labāk pārdot lielu daudzumu lētas masas nekā mazāku daudzumu dārgākas, ekonomikai strīdēties pretī nevar. Tikai tad nevajag to lēto masu saukt par alu, augu tauku maisījumu arī aizliedza saukt par krējumu.

Visiem garšo zelta lietus

Rauga atliekām ir divi galvenie plusi, kuri tad arī atsver visus mīnusus – dabiskā karbonizācija un garša. Filtrējot un pasterizējot tiek iznīcināta daļa alus. Nez kāpēc visai bieži tiek slavēti nefiltrēti/nepasterizēti ali, kad tos dod nogaršot alus darītavā, bet tajā pat laikā alus filtrāciju pieņem kā dabisku procesu? Iespējams, šeit piesienos nevietā, jo gaišajiem lāgeriem, īpaši pilzeniekiem, teorētiski piedien caurspīdība, tomēr žēl, ka tas tiek attiecināts uz visiem aliem.

Tāpat dabiskā karbonizācija – pudelēs, kur alus ar rauga paliekām tiek papildus nogatavināts (bottle-conditioning), karbonizācija rodas nevis no ogļskābās gāzes piešprices, bet gan dabiskā veidā. Tas ir garāks process, nav īsti pierādīts ka dabiskais CO2 ir labāks par mākslīgo, bet tiek uzskatīts, ka šādā gadījumā burbulīši ir mazāki un attiecīgi „maigāka” garša un tie no šķidruma izdalās lēnāk – alus glāze daudz lēnāk „atšālēsies”.

Beigās jāpiebilst, ka Latvijā nebrūvē pudelēs nogatavinātu alu, bet plašāk nopērkams pudeļots īsti nefiltrēts ir tikai viens – „Brālis nefiltrētais”, laikam gan tam jāpieskaita arī arī Brūvera Weissbier un LIDO alus. No izlejamajiem pievienojas Brenguļu un Aldara Kviešu. Daļēji filtrēti ir vēl daži – Užavas, Piebalgas, Krāslavas, LIDO (bet tikai atsevišķi izlejamie!!!), tas laikam viss.

Alus un brandava pasākums Serdē

Šo sestdienu jauki pavadīju ar alu, apmeklējot dažas dienas pirms tam izsludināto ikvienam latvietim nepieciešamo prasmju darbnīcu. Attiecībā uz alkohola mājražošanas un patēriņa kultūru, latviešu tauta, manuprāt ir daudz bagātāka nekā attiecībā uz starptautiski izslavēto dziedāšanu – galu galā, vispirms jau parasti dzer, pēc tam dzied, nevis otrādi.

Tā nu braucu uz Serdi – starpnozaru kultūras un mākslas centru pašā pietiekoši simpātiskās Aizputes centrā.

Serdes māja no ārpuses

Un te feinais iekšpagalms, kurā viss pasākums notika

Pasākumu vadīja Uģis un Signe. Uģis alu darīšanu, Signe – ļergas dzīšanu un bija iespēja glauni kursēt starp abiem pasākumiem, novērot un pagaršot pašu labāko no tā visa. Mani gan šoreiz vairāk interesēja alus, bet neatteicos arī no informācijas papildināšanas par cienījamo dzimtenītes dzīšanas procesu.

Lihtenšteinas alus

Kādu laiku atpakaļ jau rakstīju par pundurvalsts Monako interesanto alus darītavu. Šoreiz pienācis laiks citai valstiņai – Lihtenšteinai, kuru ar Latviju saista samērā nepatīkams zaudējums futbolā. Lihtenšteinas firstiste ir tikai nedaudz lielāka par Monako, ar līdzīgu iedzīvotāju skaitu, kādiem 35 tūkstošiem. Papildus tam, ka firstistē, visai patīkamā nodokļu klimata dēļ, reģistrētas kādas 70 000 ārvalstu kompānijas, tā ir arī viena no pasaules lielākajām mākslīgo zobu ražotājām.

Lihtenšteinā, protams, ražo arī alu. Liectensteiner Brauhaus no jauna atvērās 2007. gadā (tika aizvērta 1917. gadā, 1. pasaules kara laikā) un pašlaik brūvē 5 visai tradicionālas alus šķirnes. Lihtenšteinas alus meklējumi nebija viegli, vairākus veikalus, kur to it kā tirgo, neatradu. Pasākums jau sāka izbesīt, jo vairākas reizes nācās braukt caur vienu un to pašu krustojumu, kurā uz to brīdi bija pulkcējies valsts vienīgais sastrēgums. Beigās paveicās un izdevās iegādāties vismaz divus no aliem.

Liechtensteiner Brauhaus Hell’s (5%). Parastais gaišais lāgeris. Smarža nu tā, garša ne visai, pat nedaudz prasta – kaut kāds pasalds iesals, nedaudz rauga garša un beigām sajūtams alkohols. Pat pietiekoši dzerams, bet nekas īpašs.

Liechtensteiner Brauhaus Weiza (5%) ir vācu Hefeweizen kviešinieks. Tāds nedaudz ūdeņains gan un nevar teikt, ka no šī alus ir kaut kas atmiņā paliekošs – it kā tipiskās Hefeweizen garšas iezīmes, kuras ātri pazūd un tas arī viss. Nekas ilgāk izbaudāms. Par kripatiņu labāks par Hell’s ir gan. Par ne visai lielu kripatiņu.

Kopumā nevar teikt, ka kāds no šiem aliem lepotos ar normālu garšu, es tos pielīdzinātu tipiskiem Aldara aliem. Protams, eksotika un interesanti, bet garša ne visai. Tāda neliela vilšanās, īpaši ņemot vērā pūles, kas tika pieliktas viņu sagādāšanai, bet vienmēr jau nevar veikties.

Svaigs alus un brandvīns vienmēr rada omulību

Vakar saņēmu patīkamu informāciju, kuru publicēju te lejāk. Pasākums izskatās labs. Nav jau nemaz vairāk komentāru. Ja nu vienīgi tāds, ka, ja ir vēl interesenti, varbūt varam braukt kopā, lai lētāk un nav tik garlaicīgs brauciens.

—

3. oktobrī, SERDE organizē “Nemateriālā kultūras mantojuma prasmju darbnīcas”, kurās dalībnieki varēs plašāk iepazīties ar alus un brandava gatavošanas procesu.