Kādu dienu iešāvās prātā, ka principā ir samērā lielas problēmas ar alus stilu aprakstiem latviešu valodā, kaut kas ir, bet vispār lielākoties nav nekā. Iedomājos šo caurumu nedaudz palāpīt un parakstīt par tiem.
Alus veidu jeb stilu ir pietiekoši daudz – no 40 līdz aptuveni 100, turklāt katram, kurš saistīts ar alu, ir savas domas par to, kas ir stils un kas nav. Tā kā pārāk sīka diskusija par šo tēmu ir neveselīga, es izmantoju dažus drošākos avotus – vispirms jau Maiklu Džeksonu, kura 1977.gada grāmata The World Guide To Beer principā aizsāka alus klasificēšanu pa stiliem pasaules mērogā, tad vēl BeerAdvocate, BJCP (Beer Judge Certification Program) un RateBeer. Principā ASV un Eiropa šādā veidā ir pārstāvēta vienādā mērā.
Jādomā, ka arī man pašam būs samērā interesanti, jo pagaidām nemaz neesmu visu stilu alus izdzēris, tad nu šis pamudinājums dzert vairāk mācīties. Vien jāpiebilst, ka šis pasākums saturēs visai daudz manis veidotu latviskojumu, jo latviešu terminoloģija šajā ziņā ir stipri nabadzīga un izmantot angļu vārdus man ne vienmēr patīk.
—
Pirmais, pie kā esmu nodomājis ķerties ir čehu Pilzenes alus (Czech/Bohemian Pilsener/Pils). Traki interesants patiesībā.
Viss sākās 1830.gadu beigās, kad Austrijas Impērijas sastāvā ietilpstošās Bohēmijas pilsētas Pilzenes aldari izlēma turpmāk ražot labu alu. Šajā laikā cilvēkiem jau bija stipri skaidrs, ka raugs ir neatņemama alus darīšanas sastāvdaļa (līdz tam ar šo lietu bija visai šaubīgi, tas pats slavenais 16.gadsimta vācu alus tīrības likums nepiemin raugu kā alus sastāvdaļu) un tika uzcelta jauna alus darītava, kuru nosauca par Bürgerliches Brauhaus (Pilsoņu Alusdarītava), kā arī ciemos ataicināts Bavārijas aldaris Jozefs Grolls (Josef Groll). Visai mistiskos apstākļos bija parādījies arī lāgeru raugs, kurš visticamāk bija izzagts vai pat puslīdz legāli iznests no kādas Bavārijas alus darītavas. Vietējo apiņu netrūka un, pats galvenais, vietējās akās bija ļoti maigs ūdens. 1842.gada 5.oktobrī tika atrauta vaļā pirmā brūvējuma muca un, to attaisot, bija skaidrs, ka trāpīts desmitniekā.

Uzreiz ir jāpiebilst, ka šajā laikā gandrīz viss alus ar retiem izņēmumiem bija tumšs. Principā tas visiem bija vienalga, jo alu dzēra no māla un koka krūzēm. Taču 19.gadsimta beigās kļūt populārākas alus glāzes, kaut arī joprojām brūnā alus žurga nebija acīm tīkama. Zeltainais Pilzenes alus mirdzošā čehu kristāla glāzē, protams, izskatījās neatvairāms un tā lieliskais izskats ir viens no galvenajiem iemesliem kādēļ tas ieguva tik negantu popularitāti tik ātri visā Eiropā.
Tikai 1869.gadā Bürgerliches Brauhaus brūvētajam alum radās konkurents – Gambrinus alus darītava turpat tuvumā, tādēļ vēl pēc pārdesmit gadiem, 1898. gadā tika reģistrēta preču zīme – Pilsner Urquell, kas vācu valodā apzīmē Pilzenes Pirmavots/Aka, čehiski šī alus nosaukums ir Plzeňský Prazdroj, kas nozīmē tieši to pašu. Angliski šis nosaukums tiek tulkots kā Pilzenes Oriģinālais, kaut gan, manuprāt, tas ir nedaudz neadekvāts tulkojums.
Pilsner Urquell pasaulē iemantoja milzīgu popularitāti – jau pirms Pirmā pasaules kara šo alu pietiekoši lielos daudzumos eksportēja uz 34 valstīm vairākos kontinentos.
Pa vidu gāja visādi, bet pēc tam, kad Čehijā sāka valdīt Vāclavs Havels un iestājās laimīgā kapitālisma laiki, viss tika privatizēts, 1999.gadā darītavu nopirka amerikāņu SAB Miller, 2000.gadā Pilsner Urquell kļuva par Čehijas visvairāk eksportēto alu (pārspējot Budweiser). Pašlaik darītava brūvē neaptveramus miljards litrus alus gadā, turklāt šo alu pēc licences brūvē arī citur.
Kas attiecas uz čehu Pilzenes alus tēvu Jozefu Grollu – viņš pārāk ilgi nedabūja baudīt triumfu. 1845.gadā beidzoties līgumam ar Pilsoņu Alusdarītavu, viņš atgriezās no tēva mantotajā darītavā Vācijā un mira 74 gadu vecumā, krogā sēžot pie alus kausa.
Čehu Pilzenes alus jābrūvē no Saaz (čehiski Žatec) apiņiem, kas ir vieni no tā sauktajiem “dižciltīgajiem” apiņiem (pārējie ir Spalt, Hallertau un Tettnag, diskutabli Fuggle un East Kent Goldings), kuru galvenā iezīme ir mazs rūgtums, bet izteikts aromāts. Apiņi, līdzīgi vīnam, tiek tikai tad uzskatīti par dižciltīgajiem, ja audzēti noteiktos reģionos Čehijā un Vācijā.
Tātad, Čehu Pilzenes alum ir jābūt caurspīdīgam un zelta krāsā, ar kompleksu iesala un pikantu ziedu Saaz apiņu smaržu, garša ir bagātīgs un komplekss iesals ar izteiktu, bet maigu Saaz apiņu rūgtumu, pēcgarša ir labi balansēta starp iesalu un rūgtumu.

Kaut arī čehu (un vācu, par kuru būs runa citreiz) Pilzenes alus vāra uz nebēdu visās pasaules malās, darītavas tos nereti pārvērš par čuralum līdzīgu šķidrumu, ar domu – Pilzenes alus ir tāds viegls dzēriens, tad nu mēs visas iesala pabiras sabērsim katlā, piebērsim drusku apiņus un kārtīgs pilzenietis būs rokā, kuru tad pārdosim pa lēto, lai alkāniem no rīta būtu labs uzdzeramais.
Nekā, normālam čehu Pilzenes alum ir jāpiemīt pamatīgam un izteiktam Saaz apiņu aromātam (kuru var sajust no tā paša Pilsner Urquell) un garšai jābūt ne sliktākai un jūtamākai kā jebkuram citam alum. To cik unikāla garšas buķete ir šajā alū, vislabāk var izbaudīt tikai vienā vietā pasaulē – Plzeņā, Čehijā, kur oriģinālajā alus darītavā (un restorānā Na Parkáně pie tās) iespējams nogaršot alu Pilsner Urquell Kvasnicový (4,4%) - nefiltrētu un nedaudz uzlabotu Pilsner Urquell variantu. Reti debešķīgs dzēriens.
Manuprāt, labu un patiešām garšīgu čehu Pilzenes alu sameklēt ir ļoti, ļoti grūti, vismaz Eiropā ārpus Čehijas. Toties esmu ievērojis, ka ASV ražotie čehu Pilzenes ali nereti ir labas kvalitātes, tas laikam tāpēc, ka Amerikā ir nedaudz atšķirīgākas sūdalus tradīcijas.